(1. daļa)
7. a) Pēdējais vakars Žabļakā. Nepiedodami aizmirsu, ka Žabļakā mūs pagodināja arī Anglija. (Varbūt tas izskatās dīvaini, ka es visus šeit saucu, izmantojot valstu nosaukumus, bet šis princips nāk no Mostaras pirmās ballītes nakts, un visu šo cilvēku īstie vārdi pašlaik šķiet absolūti neiederīgi.) Tātad Anglija. Viņš ir džeks uz kādiem 35-40 gadiem un 120% anglis. Mana filoloģiskā sirds dziedāja viņa valodas dēļ, protams, un no tā, KĀ un KO viņš stāstīja - viņa ceļojums tajā brīdī, kad tikāmies, jau ilga 15 mēnešus, un viņš bija bijis apmēram visur, kur es jebkad esmu gribējusi būt. +Viņa stāstnieka skills pa šo laiku ir attīstīts līdz maksimumam. Pilns komplekts.
8. Uz dienvidiem. Ar smeldzīgu sirdi un sev dotu solījumu atgriezties mēs sēžam autobusā un pametam Žabļaku, jo nu jau termiņi nedaudz spiež un jau sākam skaitīt dienas, lai laikā nonāktu tur, kur jānonāk. Nākamās mājas bija Budvā, kas, salīdzinot ar Žabļaka ziemeļu mieru, bija totāls kūrorts. Kā jau es rakstīju pirms diviem gadiem - Melnkalnes ziemeļi un dienvidi ir divas pasaules.
Budva man saistās ar četrām lietām - ar nebeidzamu sarkanvīna daudzumu, mūsu lielisko (un superlēto) hosteli (Freedom Hostel) pašā, pašā vecpilsētas sirdī, Francijas stāstu par to, kā Alžīrijā nomira viņa vecmāmiņa, un pirmo reizi spēlēto "Never have I ever". Kūrortam atbilstoši mēs tusējām pa pļažu kopā ar simtiem mūsu slāvu kaimiņu, par ko mēs ar Igauniju nebijām apmierinātas. Budvā pirmo reizi sajutām Austrijas un Šveices nosacīto dienvidnieciskumu - viņi pilnīgi normāli varēja pateikt, ka iziet uz 15 minūtēm uz kafiju, un pazust uz 2 stundām. Bet kūrortā kā jau kūrortā - tas mūs nesadusmoja un no sarkanvīna nebija paģiru.
9. Škoderai un Albānijai vispār pienāktos 17 atsevišķas nodaļas, bet nebūs, nebūs - jābrauc pašiem visiem.
Škoderas hostelis bija diezgan liels hipiju perēklis, bet tur bija briesmīgi jauki (Mi casa es tu casa). Vispār mums visu laiku ļoti paveicās ar hosteļiem.
Pirmais vakars un ejam uz ieteikto kafeni ēst tradicionālo albāņu ēdienu. Kafene jau 50 gadus pieder Pavli, kurš pats tur arī strādā un kurš klājis galdu mūsu hosteļa saimnieces kāzās. Viņš ir viens no tiem tradicionālajiem, 300% sirsnīgajiem albāņu onkuļiem, kurš visus mīl un cienā ar rakiju no pirmā brīža. Ēdiens bija bomba. Rakija vēl joprojām ne tik ļoti. Bet nu labi - Pavli dēļ es varētu izdert arī mucu.
10. Hipiju virtuvē Škoderā. Pēc Pavli un Melnās aitas bāra sēžam virtuvē un tagad jau ir tas brīdis, kad zinām, ka rīt šķiramies. Mēs tik ilgi esam viņu attālinājuši, ka tagad tas vēl joprojām nešķiet reāli, un mēs arī pēdējā naktī meklējam dažādas iespējas, lai tas nenotiktu. Tā kā ir pēdējais vakars un Austrija ir apsolījis mūs uzzīmēt, viņam vairs nav atkāpšanās ceļa. Mēs esam virtuvē ar sarkanvīnu (protams), un mums visu laiku jāčukst, jo hosteļa saimniece guļ gaitenī (jo viņa gribot redzēt, kādā stāvoklī viņas viesi pārrodas mājās). Šis no TIEM vakariem, kas saglabājams atmiņas kambaros līdz galam un malai pat bez jebkādiem vārdā nosaucamiem iemesliem.
11. Pirmā nakts Škoderā. Mēs ar Igauniju kā parasti pastāvīgi spēlējam spēli, kurai nav nosaukuma. Pasakot jebkādus vārdus vienlaicīgi, jāpieskaras pie melna. Nu, jūs jau zināt. Līdz šim mēs spēlējām pamata līmenī, un es ļoti spēcīgi jau gadiem zaudēju. Pirmajā naktī Škoderā mēs beidzot pēc 4 gadiem savācām sēnes un iegājām citā līmenī. Kad jau bijām istabiņā (un tur gulēja arī citi cilvēki), rakijas apžilbināti taisījāmies tumsā uz gulēšanu un es nezinu, ko Šveice pateica, ka mēs ar Igauniju automātiski reizē pārjautājām. Un vienā sekundes simtdaļā Igaunija metās pie mana melnā krūštura, un es tajā pašā brīdī ar muguru lecu iekšā skapī. Pēc tam sekoja "What the f*****?" no otra istabas gala, un es no smiekliem gandrīz nosmaku stūrī. Tagad mēs esam 2. līmenī.
12. Satiksme Albānijā. Otrās dienas rīts. Mēs ar Austriju pārpriecājušies un smaidīgi līdz ausīm lavierējam pa Škoderas satiksmi ar riteņiem, kamēr Igaunija un Šveice aizmugurē svīst nāves bailēs.
Es jau esmu rakstījusi, ka satiksme Albānijā ir tā kā Eifelis Francijā (leim piemērs) vai nu kaut kas tāds, bez kā izbaudīšanas mājās braukt nav ieteicams. Albānijā ir vēl kādas pāris lietas, bet satiksme ir pāri visam. Es nezinu, kā tas tiek panākts, bet satiksme ir episka. Un vēl ar riteņiem! Būtiskākais ir būt atvērtam pārsteigumiem, kas var nākt pilnīgi no jebkuras puses. Un vēl būtiski ir neievērot nekādus loģikas principus vai - nedod, dies' - satiksmes noteikumus! No, no.
13. Tirānas kokteiļu pēcpusdienas, vakari un rīti. Pirmā diena ar Igauniju un Itāliju. Pusdienas laikā esam sapratušas, ka Tirānā nav īpaši daudz aktivitāšu vai lietu, kas noteikti jāredz. BET - līdz turienei ir nonācis smuko hipsteru kafejnīcu vilnis un Bloka rajonā tādas ir uz katra stūra un ielu garumā. Jau pirmajā dienā mēs atradām savu mīļāko (Nga Nena) un pavadījām tur kādas 4 stundas. Un nākamajās dienās vēl kādas 6. Vakaros mūsu mīļākais bija Radio bārs.
Ja pilsēta pati par sevi nav superaizraujoša, tad kokteiļu kultūru viņi ir izkopuši līdz pilnībai. Tagad kādu laiku kokteiļus nedzeršu.
14. Kosovas robeža. Ar Igauniju agri no rīta izbraucam no Tirānas, lai paspētu uz Skopji un lidmašīnu nākamajā dienā. Esam uz Kosovas robežas, standarta pasu pārbaude, viss normāli - robežsargs, zīmodziņi. Bet pēc 5 minūtēm saprotam, ka kaut kas nav riktīgi. Visi, protams, runā tikai albāniski, bet saprotam, ka jākāpj ārā un būs somu pārbaude. Pirmo reizi šo padsmit dienu laikā, kad visas robežas šķērsotas kādas 10 reizes. Aptuveni nočeko somas, esam atpakaļ autobusā un pa logu redzam, kā robežsargs izvilcis ieroci no maisiņa un čeko tēmeklī kaut ko. Jo - why not. Galu galā izrādās, ka džeks, kas sēdēja pāris krēslus no mums, mēģinājis maisiņā ievest Kosovā ieroci. Par viņa likteni vēsture klusē, jo viņš palika tur. Mēs savukārt nokavējam autobusu no Prištinas uz Skopji. Pateicamies Juniversam, ka lidmašīna ir tikai nākamajā dienā.
15. Skopje ir mūsu pēdējā pilsēta. Jāatzīst - tai brīdī jau jūtas nogurums un pofigs. Hostelī (Urban Hostel - salīdzinoši patālu no centra, bet foršs) recepcijas džeks mēģina mums stāstīt, kas noteikti jāredz, bet mēs esam pilnīgi neatsaucīga publika. Skopjes centrs tāpat kā iepriekšējā reizē šokē ar to skultpūru sērgu, kas pa šiem gadiem ir vērtusies plašumā, bet citādi nekas šokējošs nenotiek. Izdzeram nu jau baltvīnu (jo sarkanvīns arī šodien ir off the table) un aizejam gulēt desmitos. Nākamajā dienā braucam uz lidostu, Igauniju iespiež autobusa durvīs, jo mums nav biļešu, un mēs gandrīz nokavējam lidmašīnu, jo viss, protams, uz atvadām notiek Balkan time.
16. 26 stundas Frankfurt Hahn lidostā šoreiz nešķiet grūtas, jo sistēma jau ir atstrādāta, šoreiz nočekojam netālā ciema iespējas, kuru nav. Staigājam pa āru un agri ejam gulēt. Šoreiz nogurums un laikam pofigs tāds, ka noguļu kādas 9-10 stundas pilnīgā bērna miegā.
17. Noslēguma vietā. Grūti definēt, kas padara šo visu par trip of my life. Tā nav viena lieta, vieta vai cilvēks, bet visu apstākļu un cilvēku kopums, ko Juniversam labpatikās sabīdīt tajā laika sprīdī.
Pēcsajūta bija un ir Jaunā gada sajūta, kad ar desmitkārtīgu spēku gribas mesties iekšā darbos un dienās. Iedvesmas, atmiņu, joku un draudzību rezerves ir uzkrātas kā nekad.
10/12/2014
10/08/2014
17 mirkļi. 1. daļa.
Dzimšanas dienā ar rabarberu vīnu sirdī gan jau nav tā ieteicamākā reize, kad kaut ko rakstīt, bet, man domāt, ka tas stāvoklis vislabāk atspoguļo visu patieso esības vieglumu. Tātad mēs atkal bijām Balkānos. Un šoreiz, kad es saku "mēs", es domāju, es un Igaunija. Un šoreiz mēs sākotnēji domājām, ka tā ir pēdējā reize. Bet nu - kas tev deva. Nemaz nav ne pēdējā, ne pirmspēdējā. Galīgi nē.
Šī bija mana ceturtā reize Balkānos. Katra reize ir bijusi pilnīgi citāda, pretpols, un viss ir bijis CITS. Par iepriekšējām reizēm man ir bijušas dažādas sajūtas attiecībā uz to referēšanu citiem. Dažbrīd man ir gribējies grafisku, fotogrāfisku vai hronoloģisku attēlojumu, dažkārt man šķitis, ka tie, kas nav bijuši, nekad nesapratīs. Par šo reizi man gribas tikai mirklīgu attēlojumu. Par nozīmīgākajiem brīžiem. Par tiem brīžiem, ko es vienmēr (tā man pašlaik šķiet) atcerēšos, par tiem brīžiem, kuru dēļ es braukšu tur vēl, par tiem, kuru dēļ ir vērts dzīvot, lai cik banāli tas neizklausītos.
Jāsāk ar to, ka šis bija mans ilgākais ceļojums Balkānos. Prom biju 16 dienas, kas ietver dienas visai mājīgajā Frankfurt Hahn lidostā. Bet tas piederas pie lietas. Mūsu mērķis šoreiz bija veikt apli un atgriezties Skopjē, lai lidotu atpakaļ uz civilizēto Eiropu. Pārējais viss, kas bija plānā, bija samērā miglains. Vienīgais guiding light bija Tirāne un Chiara, pārējais viss varēja būt jebkāds. Un bija vislabākais. Šodien man Kriksis teica, ka es vienmēr tā saku par ceļojumiem, un tā ir taisnība. Bet kaut kādā vīzē es nezinu, kā šo varētu atkārtot.
Bet nu atkal jau - ievads ir par garu.
17 Balkānu mirkļi.
1. Pēc 11 stundām autobusā no Skopjes mēs ar Igauniju sēžam Herceg Novi (Melnkalne) autoostā (tas būtu pārāk cienīgs nosaukums tai budkai) un jau pirmajās stundās piedzīvojam vilšanos tajā, ko saka Internets par šo vietu, un tajā, kas notiek reāli uz vietas. No ūsainas un milzīgas tantes mēs uzzinām, ka autobusa brauciens uz Mostaru (Bosnija) maksā 30 eiro, kaut gan Internets apgalvoja, ka 15. (Šis brīdis nav tik nozīmīgs kā tāds, bet tam ir nozīme tālākajā attīstībā. Ja mēs nolemtu nebraukt, es nezinu, kā tas viss būtu.) Mēs sēžam autenē un galvā pārcilājam ciparus. Galu galā mēs nonākam pie yolo. Kas var oficiāli saukties par mūsu turpmākā ceļojuma devīzi.
2. Otrais vakars Mostarā. Gandrīz visu dienu esam pavadījušas hosteļa istabiņā, dzerot vīnu, pļāpājot un atgūstot nokavēto, un - nenoliegšu - mēs gulējām. Daudz. Arī turpmāk. Pēc nomaldīšanās pilsētā, kurā nomaldīties ar mūsu pieredzi ir grēks, mēs atgriežamies hostelī, un, lai izrādītu cieņu mūsu hosteļa īpašniekam, ejam uz common room dzert savu vīnu un it kā socializēties. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad neko negribi un negaidi un dabū pēc pilnas programmas. Pēc varbūt piecām stundām mēs jau esam pieci, un mēs zinām, ko Bosnijā nozīmē "prostitute time", kā arī esam saņēmušas netiešu norādi, ka vīns par mums neko labu neliecina. Lai varētu skaļi smieties, mēs pametam hosteli un mēģinām atrast citu vietu, kur drīkst skaļi smieties. Nevaru atrast ciparu, bet nu musulmaņu Bosnijā ir daudz. Tas arī izskaidro to, ka vienīgā vieta, ko atrodam, ir hostelis, kurā vienīgie nomodā esošie personāži ir skaidrā un vīrieši. Viņi mūs uzlūko kā atnācējus. Mēs dabūjam savu pirmo sļivovicu, alu un rakiju. Par brīvu. Jo mēs esam draugi.
3. Ceļā uz Nikšič ar Šveici un Austriju. Un Ādo. Viņš ir mūsu bosniešu drauga draugs, kurš apsolījis mūs aizvest līdz Melnkalnei. Ādo ir lielisks. Viņš 10 gadus strādājis Vācijā, runā vāciski un viņam patīk roks. Tā ir pirmā diena, kad dzirdam ne-Balkānu mūziku, un tas ir atsvaidzinoši. Pa ceļam līst no sirds. Ir tādas reizes, kad redzi, ka tiešām - līst vairāk nekā pa Jāņiem. Pāri kalniem velkas melni mākoņi, un ar 0,001% mēs baidāmies, ko mums nesīs Melnkalne. Bet Ādo tikmēr saka, ka šo ceļu ir mērojis 30 gadus un varētu nobraukt arī ar acīm ciet. Man nav pilnīgi nekādu šaubu.
4. Pēc 3 stundām un 3 tumšajiem Nikšič aliem (tas ir vienīgais, kas ir labs tajā pilsētā) mēs izkāpjam Žabļakā, aptuveni 1500 virs jūras līmeņa, vēsumā un totālos ziemeļos. Pilnīgi dabiski mums pievienojas divi citi tautieši no autobusa (šeit domāts no Eiropas, jo kaut kādā vīzē viņi bija mūsējie no sākta gala). Arī viņiem nav hosteļa. Mūsu Mirans mums ir ieteicis atrast hosteli (Hikers' Den, ja kas), kurš esot labs un kurā būšot skidons (bet nebija). Mēs ejam no autoostas centra virzienā. Tie, kas jebkad bijuši Žabļakā, zinās, ka "centrs" ir stipri pārspīlēti. Visu to vietu var nesteidzoties izstaigāt 20-30 minūtēs. Mēs, protams, nedaudz apmaldāmies. Ieklīstam privātmāju rajonā un nevaram atrast hosteli. Iedomājamies uzjautāt pa ielu braucošai mašīnai. Vīrietis labākajos gados noplāta rokas un aizbrauc.
Seko zelta vērts mirklis. Es pagriežos, ieraugu numura zīmi un kliedzu pa visu ielu: "It's a Latvian car!" Man aizbrauc jumts un es no vienas puses skrienu pakaļ, no otras puses saprotu, ka nevajag jau. Tas tautietis tā kā nominstinās, bet laikam nobīstas no trakās un aizbrauc. (Es tagad ceru, ka viņš lasa un domā - āāā, tāpēc viņa kliedza un skrēja pakaļ!) Pēc kādām 5 minūtēm mēs atrodam hosteli, kura šefs ir brīnišķīgs. Viņa angļu valoda ir kā kalnu avots, un viņš ir absolūti reālistisks par mūsu kalnā kāpšanas spējām jau no pirmajām minūtēm. (T.i., viņš redz, ka mēs safočēsim 100 bildes jau pirmajos 200 metros un pārējo laiku, visticamāk, dzersim vīnu.) Nezināmā veidā šeit pirmo reizi es sajūtu sevī kaut kādu kompromisa meklēšanas skillu, jo es izkaulēju viņam 6 vietas hostelī, kaut gan viņš pirms brīža bija teicis, ka viss ir booked.
5. Kalnu namiņš. Mājiņa ir aiz paša īstā hosteļa, un otrā mājas daļā dzīvo local people, bet, neskatoties uz to, viņa ir ideāla. Man šķiet, tā mājiņa un laiks kalnos ir mana šī ceļojuma labākā pieredze. Tas bija brīdis, kad mēs patiešām iepazinām viens otru un atvadas vēl nešķita reāli iespējamas. Tajās dienās mums vēl šķita, ka šis turpināsies mūžīgi. Par pirmo vakaru man nenāk prātā nekas spilgts, bet tur bija spēcīgs atmosfēras spiediens un 100% clicking. Vācieši mūs tā īsti atzina tikai pēdējā vakarā, bet tai pirmajā bija kaut kas ļoti labs un īsts. Tā lekšana uz ecēšām ar viņiem laikam piebēra sāli visā tajā mūsu cukurā.
6. Vēl joprojām Žabļaks. Mēs esam uzkāpuši pa dubļu takām un mērenu lietu līdz otrajam ezeram. Drausmīgā tempā (by that meaning superlēni), vazājoties pa sānu ceļiem un pīpējot pa ceļam, mēs beidzot sēžam pie tā otrā ezera (kopā ir trīs ezeri, viens par otru augstāk, viens par otru skaistāks) un otrā ezera pusē redzam vāciešus, kuri mums tā īsti tad vēl nepatīk, un mēs nedaudz ņirgājamies par viņiem. Viņi atšķirībā no mums ir piecēlušies laikam sešos un bijuši reāli kalnos, bet tas mums neliedz viņiem kliegt uz otru ezera pusi: "Are you drunk?"
7. Pēdējās vakariņas Žabļakā. Vācieši ir totāli mūsējie un mauc jokus savā stilā. Austrija mums gatavo pastu. (Mēs visu laiku viens otram gatavojām pastu.) Nu jau turpmākais ceļš, grafiks, dzīve un atvadas, kaut gan tikai no vāciešiem, ir pilnīgi reālas. Tai pēdējā vakarā bija tā labo vakaru sajūta, kas sameklē mūs pietiekami reti, lai mēs to spētu pamanīt. Mēs visi bijām savējie. Tai brīdī un vietā mums nevajadzēja nevienu citu. Laikam tas ir tas skaistākais, ka kaut kur tūkstošiem kilometru prom nekurienē atrodas tavi cilvēki. Kaut vai uz pāris stundām. Bet tavējie.
Turpinājums būs.
Šī bija mana ceturtā reize Balkānos. Katra reize ir bijusi pilnīgi citāda, pretpols, un viss ir bijis CITS. Par iepriekšējām reizēm man ir bijušas dažādas sajūtas attiecībā uz to referēšanu citiem. Dažbrīd man ir gribējies grafisku, fotogrāfisku vai hronoloģisku attēlojumu, dažkārt man šķitis, ka tie, kas nav bijuši, nekad nesapratīs. Par šo reizi man gribas tikai mirklīgu attēlojumu. Par nozīmīgākajiem brīžiem. Par tiem brīžiem, ko es vienmēr (tā man pašlaik šķiet) atcerēšos, par tiem brīžiem, kuru dēļ es braukšu tur vēl, par tiem, kuru dēļ ir vērts dzīvot, lai cik banāli tas neizklausītos.
Jāsāk ar to, ka šis bija mans ilgākais ceļojums Balkānos. Prom biju 16 dienas, kas ietver dienas visai mājīgajā Frankfurt Hahn lidostā. Bet tas piederas pie lietas. Mūsu mērķis šoreiz bija veikt apli un atgriezties Skopjē, lai lidotu atpakaļ uz civilizēto Eiropu. Pārējais viss, kas bija plānā, bija samērā miglains. Vienīgais guiding light bija Tirāne un Chiara, pārējais viss varēja būt jebkāds. Un bija vislabākais. Šodien man Kriksis teica, ka es vienmēr tā saku par ceļojumiem, un tā ir taisnība. Bet kaut kādā vīzē es nezinu, kā šo varētu atkārtot.
Bet nu atkal jau - ievads ir par garu.
17 Balkānu mirkļi.
1. Pēc 11 stundām autobusā no Skopjes mēs ar Igauniju sēžam Herceg Novi (Melnkalne) autoostā (tas būtu pārāk cienīgs nosaukums tai budkai) un jau pirmajās stundās piedzīvojam vilšanos tajā, ko saka Internets par šo vietu, un tajā, kas notiek reāli uz vietas. No ūsainas un milzīgas tantes mēs uzzinām, ka autobusa brauciens uz Mostaru (Bosnija) maksā 30 eiro, kaut gan Internets apgalvoja, ka 15. (Šis brīdis nav tik nozīmīgs kā tāds, bet tam ir nozīme tālākajā attīstībā. Ja mēs nolemtu nebraukt, es nezinu, kā tas viss būtu.) Mēs sēžam autenē un galvā pārcilājam ciparus. Galu galā mēs nonākam pie yolo. Kas var oficiāli saukties par mūsu turpmākā ceļojuma devīzi.
2. Otrais vakars Mostarā. Gandrīz visu dienu esam pavadījušas hosteļa istabiņā, dzerot vīnu, pļāpājot un atgūstot nokavēto, un - nenoliegšu - mēs gulējām. Daudz. Arī turpmāk. Pēc nomaldīšanās pilsētā, kurā nomaldīties ar mūsu pieredzi ir grēks, mēs atgriežamies hostelī, un, lai izrādītu cieņu mūsu hosteļa īpašniekam, ejam uz common room dzert savu vīnu un it kā socializēties. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad neko negribi un negaidi un dabū pēc pilnas programmas. Pēc varbūt piecām stundām mēs jau esam pieci, un mēs zinām, ko Bosnijā nozīmē "prostitute time", kā arī esam saņēmušas netiešu norādi, ka vīns par mums neko labu neliecina. Lai varētu skaļi smieties, mēs pametam hosteli un mēģinām atrast citu vietu, kur drīkst skaļi smieties. Nevaru atrast ciparu, bet nu musulmaņu Bosnijā ir daudz. Tas arī izskaidro to, ka vienīgā vieta, ko atrodam, ir hostelis, kurā vienīgie nomodā esošie personāži ir skaidrā un vīrieši. Viņi mūs uzlūko kā atnācējus. Mēs dabūjam savu pirmo sļivovicu, alu un rakiju. Par brīvu. Jo mēs esam draugi.
3. Ceļā uz Nikšič ar Šveici un Austriju. Un Ādo. Viņš ir mūsu bosniešu drauga draugs, kurš apsolījis mūs aizvest līdz Melnkalnei. Ādo ir lielisks. Viņš 10 gadus strādājis Vācijā, runā vāciski un viņam patīk roks. Tā ir pirmā diena, kad dzirdam ne-Balkānu mūziku, un tas ir atsvaidzinoši. Pa ceļam līst no sirds. Ir tādas reizes, kad redzi, ka tiešām - līst vairāk nekā pa Jāņiem. Pāri kalniem velkas melni mākoņi, un ar 0,001% mēs baidāmies, ko mums nesīs Melnkalne. Bet Ādo tikmēr saka, ka šo ceļu ir mērojis 30 gadus un varētu nobraukt arī ar acīm ciet. Man nav pilnīgi nekādu šaubu.
4. Pēc 3 stundām un 3 tumšajiem Nikšič aliem (tas ir vienīgais, kas ir labs tajā pilsētā) mēs izkāpjam Žabļakā, aptuveni 1500 virs jūras līmeņa, vēsumā un totālos ziemeļos. Pilnīgi dabiski mums pievienojas divi citi tautieši no autobusa (šeit domāts no Eiropas, jo kaut kādā vīzē viņi bija mūsējie no sākta gala). Arī viņiem nav hosteļa. Mūsu Mirans mums ir ieteicis atrast hosteli (Hikers' Den, ja kas), kurš esot labs un kurā būšot skidons (bet nebija). Mēs ejam no autoostas centra virzienā. Tie, kas jebkad bijuši Žabļakā, zinās, ka "centrs" ir stipri pārspīlēti. Visu to vietu var nesteidzoties izstaigāt 20-30 minūtēs. Mēs, protams, nedaudz apmaldāmies. Ieklīstam privātmāju rajonā un nevaram atrast hosteli. Iedomājamies uzjautāt pa ielu braucošai mašīnai. Vīrietis labākajos gados noplāta rokas un aizbrauc.
Seko zelta vērts mirklis. Es pagriežos, ieraugu numura zīmi un kliedzu pa visu ielu: "It's a Latvian car!" Man aizbrauc jumts un es no vienas puses skrienu pakaļ, no otras puses saprotu, ka nevajag jau. Tas tautietis tā kā nominstinās, bet laikam nobīstas no trakās un aizbrauc. (Es tagad ceru, ka viņš lasa un domā - āāā, tāpēc viņa kliedza un skrēja pakaļ!) Pēc kādām 5 minūtēm mēs atrodam hosteli, kura šefs ir brīnišķīgs. Viņa angļu valoda ir kā kalnu avots, un viņš ir absolūti reālistisks par mūsu kalnā kāpšanas spējām jau no pirmajām minūtēm. (T.i., viņš redz, ka mēs safočēsim 100 bildes jau pirmajos 200 metros un pārējo laiku, visticamāk, dzersim vīnu.) Nezināmā veidā šeit pirmo reizi es sajūtu sevī kaut kādu kompromisa meklēšanas skillu, jo es izkaulēju viņam 6 vietas hostelī, kaut gan viņš pirms brīža bija teicis, ka viss ir booked.
5. Kalnu namiņš. Mājiņa ir aiz paša īstā hosteļa, un otrā mājas daļā dzīvo local people, bet, neskatoties uz to, viņa ir ideāla. Man šķiet, tā mājiņa un laiks kalnos ir mana šī ceļojuma labākā pieredze. Tas bija brīdis, kad mēs patiešām iepazinām viens otru un atvadas vēl nešķita reāli iespējamas. Tajās dienās mums vēl šķita, ka šis turpināsies mūžīgi. Par pirmo vakaru man nenāk prātā nekas spilgts, bet tur bija spēcīgs atmosfēras spiediens un 100% clicking. Vācieši mūs tā īsti atzina tikai pēdējā vakarā, bet tai pirmajā bija kaut kas ļoti labs un īsts. Tā lekšana uz ecēšām ar viņiem laikam piebēra sāli visā tajā mūsu cukurā.
6. Vēl joprojām Žabļaks. Mēs esam uzkāpuši pa dubļu takām un mērenu lietu līdz otrajam ezeram. Drausmīgā tempā (by that meaning superlēni), vazājoties pa sānu ceļiem un pīpējot pa ceļam, mēs beidzot sēžam pie tā otrā ezera (kopā ir trīs ezeri, viens par otru augstāk, viens par otru skaistāks) un otrā ezera pusē redzam vāciešus, kuri mums tā īsti tad vēl nepatīk, un mēs nedaudz ņirgājamies par viņiem. Viņi atšķirībā no mums ir piecēlušies laikam sešos un bijuši reāli kalnos, bet tas mums neliedz viņiem kliegt uz otru ezera pusi: "Are you drunk?"
7. Pēdējās vakariņas Žabļakā. Vācieši ir totāli mūsējie un mauc jokus savā stilā. Austrija mums gatavo pastu. (Mēs visu laiku viens otram gatavojām pastu.) Nu jau turpmākais ceļš, grafiks, dzīve un atvadas, kaut gan tikai no vāciešiem, ir pilnīgi reālas. Tai pēdējā vakarā bija tā labo vakaru sajūta, kas sameklē mūs pietiekami reti, lai mēs to spētu pamanīt. Mēs visi bijām savējie. Tai brīdī un vietā mums nevajadzēja nevienu citu. Laikam tas ir tas skaistākais, ka kaut kur tūkstošiem kilometru prom nekurienē atrodas tavi cilvēki. Kaut vai uz pāris stundām. Bet tavējie.
Turpinājums būs.
12/04/2013
Islande
Kādu laiku jau es mēģinu te kaut ko uzmargot, bet tagad tikai sapratu, ka vienīgais, ko daru, ir attaisnojos, kāpēc neko nerakstīšu. Šonakt saprotu, ka nav vērts mocīties. Te ir manas atmazkas.
Pirms braukšanas uz Islandi, man šķita, ka pēc tam man noteikti gribēsies rakstīt un aprakstīt visu līdz pēdējam saskaldītam matam. Tagad, kad pagājis krietns laiciņš un iespaidi, sajūsma un atmiņas ir nosēdušās un atšķaidījušās ikdienā, man beidzot ir skaidrs, kāpēc jebkāda iespaidu reprodukcija (rakstos un runā :D) nākas tik grūti.
Pirmkārt, man šķiet, ka manu Islandi vislabāk raksturo klusums. Nevis tukšs un vientuļš klusums, bet visaptverošs un skaidrs klusums, kas laiku pa laikam ir ļoti noderīgs, jo klusums (un Rafello) tev pasaka daudz vairāk nekā vārdi.
Otrkārt, sajūsma un nebeidzamas īpašības vārdu virtenes, kas vairumā gadījumu piestāv dienvidiem, ziemeļiem pārāk nepiestāv. Ziemeļi nav liekvārdīgi un nepanes izskaistināšanu.
Treškārt, lai cik ļoti gribētos, Islandi nevar aprakstīt pietiekami spilgti, lai kaut uz pusi varētu apjaust, cik ĻOTI skaisti / neierasti / labi tur bija un cik ļoti man tur patika.
Lai par pārējo runā bildes, ja tās spēj kaut ko pateikt.
Pirms braukšanas uz Islandi, man šķita, ka pēc tam man noteikti gribēsies rakstīt un aprakstīt visu līdz pēdējam saskaldītam matam. Tagad, kad pagājis krietns laiciņš un iespaidi, sajūsma un atmiņas ir nosēdušās un atšķaidījušās ikdienā, man beidzot ir skaidrs, kāpēc jebkāda iespaidu reprodukcija (rakstos un runā :D) nākas tik grūti.
Pirmkārt, man šķiet, ka manu Islandi vislabāk raksturo klusums. Nevis tukšs un vientuļš klusums, bet visaptverošs un skaidrs klusums, kas laiku pa laikam ir ļoti noderīgs, jo klusums (un Rafello) tev pasaka daudz vairāk nekā vārdi.
Otrkārt, sajūsma un nebeidzamas īpašības vārdu virtenes, kas vairumā gadījumu piestāv dienvidiem, ziemeļiem pārāk nepiestāv. Ziemeļi nav liekvārdīgi un nepanes izskaistināšanu.
Treškārt, lai cik ļoti gribētos, Islandi nevar aprakstīt pietiekami spilgti, lai kaut uz pusi varētu apjaust, cik ĻOTI skaisti / neierasti / labi tur bija un cik ļoti man tur patika.
Lai par pārējo runā bildes, ja tās spēj kaut ko pateikt.
11/11/2012
Patīk tā lieta. Sestā daļa. Albānija, Melnkalne, Horvātija.
Pavisam nemanāmi ir piezagusies ziema, un rakstīt par jūniju vairs nav stilīgi.
Tātad - Albānija, republika mana vienīgā!
Albānija man šķiet atsevišķa stāsta un atsevišķas dzīves vērta. Albānija un Melnkalne pavisam noteikti ir mani šī ceļojuma skaistākie atklājumi. Cik ļoti Melnkalne ir mierīga, meditatīva un vieda, tik ļoti Albānija ir skaļa, neprātīga un pārsteidzoši neiespējama.
Uz Grieķijas - Albānijas robežas vīri izvilka karti un iepētīja, no kurienes mēs esam atkūlušās, tad mēs dzirdējām stāstu par robežsarga brāli, kurš bijis kaut kādā kinologu seminārā Rīgā. Inka to stāstu bija dzirdējusi jau iepriekšējās reizēs. Šis laikam bija vienīgais robežpunkts, kur Latviju neputroja ar Lietuvu. Un tas viss tā brāļa dēļ. Cilvēku mobilitāte ftw.
Pēc robežas samainījāmies, lai man būtu iespēja sajust Albānijas īsto garšu.
Pirmkārt, uz ceļiem nav ātruma ierobežojumu zīmju un apdzīvotu vietu zīmes, bet viss notiek, visi iekļaujas plūsmā, nekādu pārpratumu nav.
Otrkārt, pēc kāda pusstundas brauciena varbūt, kad ar 80 km/h nesos pa, iespējams, apdzīvotu vietu (īsti nevar pateikt, kur ir apdzīvota, kur ne tik ļoti), mani stādināja policija. Es jau automātiski pieņēmu, ka nu būs šmuce par ātrumu. Bet nekā - es paliku ar muti vaļā, jo policists mani apstādināja tikai, lai pateiktu, ka gaismas nav ieslēgtas. Pirmo reizi šajā brīdī un visu to laiku, kamēr bijām Albānijā, mēs tiešām saskārāmies ar to, ka policisti var būt tavi draugi un sabiedrotie. Vēlāk jau panesās joki par to, ka viņiem ir logu šķidrums, ja nu ir beidzies. Vai mitrās salvetes.
(Būtiska atkāpe - kaut kur pirms Albānijas vai varbūt jau Albānijā es uzzināju par spēcīgu Inkas aizraušanos (te varbūt izklausās pēc smagā alkohola), bet nē - ar "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā". Goda vārds - es nebiju dzirdējusi, ka kāds var tā citēt visu un no visādiem rakursiem. Es pat nevaru nosaukt mīļāko citātu, visi vienmēr nāk tik ļoti iederīgi. Un man ļoti patīk dziedāt "Mātei".)
Treškārt, apmēram 90% albāņu braukā ar mersedesiem (un 50% no viņiem pa logiem/lūku ārā karājas milzīgs Albānijas karogs). Pa ausu galam tas, šķiet, bija nosēdies kaut kur atmiņā, bet realitātē tas izskatījās labāk. Šito fenomenu es gribētu vēl izčekot gūglā.
Ceturtkārt, un tas ir būtisks punkts - albāņi ir ļoti draudzīgi šoferi, kas gan varbūt izklausīes neticami, ņemot vērā to bardaku un haosu - bet tā ir. Viņi māj, smaida, smejas un priecājas par to, ka tu esi tur. Un tas laikam ir galvenais, ko gribas teikt par šo valsti un cilvēkiem - viņi "ņem to visu vieglāk" (ir reizes, kad Lauris der). Sen nebiju tik daudz smaidījusi, mājusi un jutusies piederīga bez iemesla. (Un no tās māšanas man bija grūti atradināties vēl kādus 1000 km. Vēl Horvātijas ziemeļos roka pati automātiski cēlās, lai pamātu pretīmbraucošajiem.)
Pirmās dienas plānā bija tikt līdz Tirānei, iečekot pilsētu un braukt tālāk uz Škoderu, uz ziemeļiem.
Ceļu līdz Tirānei atceros miglaini, laikam iespaidu bija tik daudz, ka smadzenes bloķējas. Atceros Elbasan, kas ir vispiesārņotākā pilsēta, šķiet, Albānijā. (Tagad gūgls saka, ka Tirāne wins.) Elbasan tiešām bija pārpilna ar rūpniecību, karstumu un bezgaisu.
Tirāni laikam vienmēr atcerēšos ar to, ka pilsētā iebraucām pa svaigi uzbūvētu, platu šoseju bez līnijām un nojausmas par joslām, kura gluži vienkārši pēkšņi beidzās ar krūmiem pilsētas guļamrajonā. No tās smalkās šosejas tik vien palika kā grants nobrauktuve peļķē. Satiksme pilsētas centrā ir patiešām augstākais haosa punkts, kādu ir iespējams sasniegt satiksmē (nu labi, es neesmu bijusi Maskavā vai Ķīnā). Tagad vispār liekas mistiski, ar kādu spēku palīdzību Inka izkūlās no turienes laukā. (Tirānes satiksme ir vēl viens pārbaudījums, kas jāiekļauj potenciālo vīru/sievu pārbaudē.) Sapratām, ka apstāšanās un stāvēšana pilsētas centrā varētu būt diezgan sarežģīta, tāpēc minām ārā, lai tiktu līdz Škoderai. Jāatzīmē, ka arī tur (tāpat kā Kosovā) notiek aktīva būvniecība, un ceļi, kas pirms pusgada bija daļēji braucami, šodien jau var būt ideālā kārtībā. Bet kaut kā tur tā būvniecība nešķita tik uzmācīga kā Kosovā, kaut kā albāņi pamanās visu to darīt ar tādu bohēmas vieglumu.
Škoderā bijām pēcpusdienā. Izriņķojām pa centru, biš pastaigājām pa ielām. Bet īstā staigāšana pa tirgu mums bija plānota nākamajā rītā. Bija jāatrod guļvieta. Tā kā kopš Maķedonijas dušas bija pagājis ilgs laiks, gribējās siltu tekošu saldūdeni.
Sākumā braucām meklēt kempingu, kas it kā pēc norādēm bija pavisam tuvu, bet reālajā dzīvē - mēs riņķojām pa privātmāju rajoniem vismaz kādu stundu. Kad beidzot atradām, vīlāmies un braucām prom. Būtiski, ka šajā riņķošanā mēs pa īstam atklājām to prieku, ko sniedz māšana un smaidīšana svešiem cilvēkiem. Vispār jau to prieku laikam vairāk rada tas, ka tur pretīm ir cilvēki, kas no sirds tev smaida un pamāj. It kā jūs būtu veci draugi.
Izbraucām ārā no pilsētas un dūrām atpakaļ dienvidu virzienā uz kaut kādu pludmales pilsētu, kuras nosaukumu vairs neatceros. Tur man bij šoks par to, ka Albānijā drīkst ar mašīnu braukt iekšā kāpu zonā. Visa pludmale bija pilna ar meršiem. Tāpat kā es nevaru nomest papīru zemē, tāpat man šķiet nepareizi ar mašīnu braukt kāpu zonā. Tas viss man no sabiedrības.
Rullējām, rullējām pa tiem pludmales rajoniem, līdz atradās kaut cik normāla vieta. (Tā pludmale šķita ļoti biedējoša vispār.) Šajā brīdī doma par dušu jau bija atmesta. Te arī jūs jāinformē - Albānijas pludmales un jūra ir netīra. Dušas vietā gribējām kaut vai nopeldēties, bet tā īsti nevarēja, jo atkritumi sitās gar kājām un lipa klāt. Uzcēlām telti, apēdām arbūzu un gulējām nost. Šī bija pirmā nakts, kad es atklāju, ka, guļot ar nazi rokās, miegs ir daudz mierīgāks. Žēl, ka tas man nāca tik vēlu, tad es varbūt būtu gulējusi mierīgi arī iepriekš.
No rīta ar netīriem matiem dūrām atpakaļ uz Škoderu, kur tirgus bija būtiskākais "apskates objekts". Un patiešām - bija to vērts. Kad iznācām ārā pēc kādām 2 stundām, likās, ka esmu bijusi 3 mēnešu jogas nometnē. Nezinu, kur vēl pasaulē ir tik liela pozitīvisma koncentrācija. Vecie vīri noteikti gribēja ar mums nofografēties, kleitu dāma jau pazīst Inku un iedeva atlaidi, bumbieru onka atdeva mums visus bumbierus, kaut gan mēs samaksājām par puskilogramu. Tas tirgus ir kā lādētājs - ja kaut kas neiet, ja ir skumji un gribas sevi žēlot - brauciet uz Škoderas tirgu!
Braucot ārā no Škoderas, Inka atkāja, ka ir pilnīgi iefiltrējusies satiksmē, jo pagriezties pa kreisi no jebkuras vietas ar pretī braucošām mašīnām viņai vairs nesagādā nekādas problēmas. Pavisam noteikti pēc Albānijas ir grūti atiet no visatļautības uz ceļiem.
Iebraucot atpakaļ Melnkalnē, šoreiz dienvidu pusē, bija sajūta, ka esam atpakaļ civilizētajā Eiropā. Godīgi sakot, nevaru teikt, ka bija nepatīkami atgriezties. Lai gan man neprātīgi patika/patīk Albānija, ir pārāk pierasts pie kārtības. Tā šķiet. Bet būtu noderīgi padzīvot Albānijā un pierast pie haosa un neparedzamības.
Bet tagad atkal Melnkalne.
Melnkalnes dienvidi un ziemeļi ir kā divas pasaules. Ziemeļos vēl nekā nav - nav drošu šoseju, satiksmes un cilvēku. Dienvidi savukārt ir totāls kūrorts ar tirkīza pludmalēm un ideāliem ceļiem. Tur pat neticas, ka tā ir tā pati Melnkalne, kas pirms pāris dienām. Podgorica (galvaspilsēta) ir jauna, neliela un vēl bez dvēseles. Bet nu - nevaru noliegt, ka mēs bijām diezgan priecīgas vienīgajā Podgoricas iepirkšanās centrā. Pieraduma spēks ir spēcīgāks, nekā mums dažkārt gribētos domāt.
No Podgoricas turpinājām ceļu uz ziemeļu pusi.
Par turpmāko ceļu, šķiet, ir tikai pāris būtiskas piezīmes, jo tad jau Zuze ik pa brīdim niķojās un mēs gribējām tikt tuvāk Vācijai, kamēr tas vēl ir iespējams pašu (t.i., Zuzes) spēkiem.
Kas pa ceļam atpakaļ uz ziemeļiem bija ģeogrāfiski interesanti (nerunājot par to, ka es atkal un atkal no jauna iemīlējos kartēs un braukšanā pēc kartes) - tas, ka Bosnijai tomēr ir iedalīts viens gabaliņš jūras pa vidam Melnkalnei.
Vēl Melnkalnē esot, paspruka tāds joks, ka varētu šķērsot vias nākamās robežas peldkostīmos. Un beigu beigās - tā arī bija. Uz Melnkalnes - Bosnijas robežas robežas sargs bij tik samulsis, ka mēs būtu varējušas savest pilnu Eiropu ar albāņu bēgļiem, viņam būtu vienalga :D
Horvātija savukārt pēc visa tā iepriekšējā likās ļoti komercializēta, saplānota un pārpilna ar cilvēkiem. Bet - nevar noliegt, ka braukšana cauri krastmalas ciemiem ir zupa acīm un dvēselei. Es vēl joprojām ļoti atceros to nakts braucienu ar saulrietu un vēlāk gaismiņām uz tuvējām salām. Ceļi gar krastu (un bāņi valsts iekšienē) ir labi, bet ātrumu nekādu baigo uzņemt tur nevar, jo visu laiku ir līkumi un kalni. Tai naktī bija plānā braukt, kamēr krītam, un vēlams līdz Rijekai. Bet šoreiz laikam Zuze ar gribēja bišku paņemt pauzi. Pēc apmēram 6 stundu brauciena parādījās check engine gaismiņa. Pats par sevi jau nekas īpašs, bet nu mēs apstājāmies pamestā benzīntankā. Atkārtota pielaišana bija pagrūta. Tikām līdz tuvākajai pilsētai un bija trīs naktī. Diezgan neiespējami dabūt kaut kādu civilizētu guļvietu, jo bijām nospriedušas gulēt viesnīcā un nākamajā rītā būt skaistas, lai varbūt iebrauktu vēl Venēcijā. Bet nu Seņa (tā pilsēta) mums naktsmājas piedāvāt nebija gatava. Tā vietā mums tika piedāvāts kaut kas waaay better - privāta pludmale. Un tā nu reiz ir lieta, ko iesaku visiem - gulēšana akmeņainā pludmalē zem klajas debess garantēs jums dzīves labāko miegu un vienu no skaistākajiem rītiem pasaulē (nebaidīšos šī vārda). Pamodāmies ap septiņiem un nospriedām, ka skriet nav kur un var vēl pavārtīties. Un tiešām - sajūta bija tāda kā ideālajā sestdienas rītā - nekur nav jāiet vai jābrauc, visu var lēni un laiski. Bet papildus tam visam - mums bija "room with a view" - tirkīza jūra un debess, gar malām klintis un salas tālumā. Ap astoņiem gar mūsu room pagāja vietējais makšķernieks, kurš, protams, bija priecīgs mūs satikt.
Miegs un rīts Seņā ir viss, kas dzīvē vajadzīgs.
Man šķiet, mans stāsts beidzot ir galā, tālāk bija nedaudz Slovēnijas un braukšana līdz Minhenei un pēc tam trīs dienas Minhenē ar šopingu, maldīšanos pa bāņiem un apvedceļiem, Limuzīnu, seriāliem, balonu pārsteigumiem, kalnā kāpšanu un vēl daudzām labām lietām, kā tas atvaļinājumos pienākas!
Tātad - Albānija, republika mana vienīgā!
Albānija man šķiet atsevišķa stāsta un atsevišķas dzīves vērta. Albānija un Melnkalne pavisam noteikti ir mani šī ceļojuma skaistākie atklājumi. Cik ļoti Melnkalne ir mierīga, meditatīva un vieda, tik ļoti Albānija ir skaļa, neprātīga un pārsteidzoši neiespējama.
Uz Grieķijas - Albānijas robežas vīri izvilka karti un iepētīja, no kurienes mēs esam atkūlušās, tad mēs dzirdējām stāstu par robežsarga brāli, kurš bijis kaut kādā kinologu seminārā Rīgā. Inka to stāstu bija dzirdējusi jau iepriekšējās reizēs. Šis laikam bija vienīgais robežpunkts, kur Latviju neputroja ar Lietuvu. Un tas viss tā brāļa dēļ. Cilvēku mobilitāte ftw.
Pēc robežas samainījāmies, lai man būtu iespēja sajust Albānijas īsto garšu.
Pirmkārt, uz ceļiem nav ātruma ierobežojumu zīmju un apdzīvotu vietu zīmes, bet viss notiek, visi iekļaujas plūsmā, nekādu pārpratumu nav.
Otrkārt, pēc kāda pusstundas brauciena varbūt, kad ar 80 km/h nesos pa, iespējams, apdzīvotu vietu (īsti nevar pateikt, kur ir apdzīvota, kur ne tik ļoti), mani stādināja policija. Es jau automātiski pieņēmu, ka nu būs šmuce par ātrumu. Bet nekā - es paliku ar muti vaļā, jo policists mani apstādināja tikai, lai pateiktu, ka gaismas nav ieslēgtas. Pirmo reizi šajā brīdī un visu to laiku, kamēr bijām Albānijā, mēs tiešām saskārāmies ar to, ka policisti var būt tavi draugi un sabiedrotie. Vēlāk jau panesās joki par to, ka viņiem ir logu šķidrums, ja nu ir beidzies. Vai mitrās salvetes.
(Būtiska atkāpe - kaut kur pirms Albānijas vai varbūt jau Albānijā es uzzināju par spēcīgu Inkas aizraušanos (te varbūt izklausās pēc smagā alkohola), bet nē - ar "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā". Goda vārds - es nebiju dzirdējusi, ka kāds var tā citēt visu un no visādiem rakursiem. Es pat nevaru nosaukt mīļāko citātu, visi vienmēr nāk tik ļoti iederīgi. Un man ļoti patīk dziedāt "Mātei".)
Treškārt, apmēram 90% albāņu braukā ar mersedesiem (un 50% no viņiem pa logiem/lūku ārā karājas milzīgs Albānijas karogs). Pa ausu galam tas, šķiet, bija nosēdies kaut kur atmiņā, bet realitātē tas izskatījās labāk. Šito fenomenu es gribētu vēl izčekot gūglā.
Ceturtkārt, un tas ir būtisks punkts - albāņi ir ļoti draudzīgi šoferi, kas gan varbūt izklausīes neticami, ņemot vērā to bardaku un haosu - bet tā ir. Viņi māj, smaida, smejas un priecājas par to, ka tu esi tur. Un tas laikam ir galvenais, ko gribas teikt par šo valsti un cilvēkiem - viņi "ņem to visu vieglāk" (ir reizes, kad Lauris der). Sen nebiju tik daudz smaidījusi, mājusi un jutusies piederīga bez iemesla. (Un no tās māšanas man bija grūti atradināties vēl kādus 1000 km. Vēl Horvātijas ziemeļos roka pati automātiski cēlās, lai pamātu pretīmbraucošajiem.)
Pirmās dienas plānā bija tikt līdz Tirānei, iečekot pilsētu un braukt tālāk uz Škoderu, uz ziemeļiem.
Ceļu līdz Tirānei atceros miglaini, laikam iespaidu bija tik daudz, ka smadzenes bloķējas. Atceros Elbasan, kas ir vispiesārņotākā pilsēta, šķiet, Albānijā. (Tagad gūgls saka, ka Tirāne wins.) Elbasan tiešām bija pārpilna ar rūpniecību, karstumu un bezgaisu.
Tirāni laikam vienmēr atcerēšos ar to, ka pilsētā iebraucām pa svaigi uzbūvētu, platu šoseju bez līnijām un nojausmas par joslām, kura gluži vienkārši pēkšņi beidzās ar krūmiem pilsētas guļamrajonā. No tās smalkās šosejas tik vien palika kā grants nobrauktuve peļķē. Satiksme pilsētas centrā ir patiešām augstākais haosa punkts, kādu ir iespējams sasniegt satiksmē (nu labi, es neesmu bijusi Maskavā vai Ķīnā). Tagad vispār liekas mistiski, ar kādu spēku palīdzību Inka izkūlās no turienes laukā. (Tirānes satiksme ir vēl viens pārbaudījums, kas jāiekļauj potenciālo vīru/sievu pārbaudē.) Sapratām, ka apstāšanās un stāvēšana pilsētas centrā varētu būt diezgan sarežģīta, tāpēc minām ārā, lai tiktu līdz Škoderai. Jāatzīmē, ka arī tur (tāpat kā Kosovā) notiek aktīva būvniecība, un ceļi, kas pirms pusgada bija daļēji braucami, šodien jau var būt ideālā kārtībā. Bet kaut kā tur tā būvniecība nešķita tik uzmācīga kā Kosovā, kaut kā albāņi pamanās visu to darīt ar tādu bohēmas vieglumu.
Škoderā bijām pēcpusdienā. Izriņķojām pa centru, biš pastaigājām pa ielām. Bet īstā staigāšana pa tirgu mums bija plānota nākamajā rītā. Bija jāatrod guļvieta. Tā kā kopš Maķedonijas dušas bija pagājis ilgs laiks, gribējās siltu tekošu saldūdeni.
Sākumā braucām meklēt kempingu, kas it kā pēc norādēm bija pavisam tuvu, bet reālajā dzīvē - mēs riņķojām pa privātmāju rajoniem vismaz kādu stundu. Kad beidzot atradām, vīlāmies un braucām prom. Būtiski, ka šajā riņķošanā mēs pa īstam atklājām to prieku, ko sniedz māšana un smaidīšana svešiem cilvēkiem. Vispār jau to prieku laikam vairāk rada tas, ka tur pretīm ir cilvēki, kas no sirds tev smaida un pamāj. It kā jūs būtu veci draugi.
Izbraucām ārā no pilsētas un dūrām atpakaļ dienvidu virzienā uz kaut kādu pludmales pilsētu, kuras nosaukumu vairs neatceros. Tur man bij šoks par to, ka Albānijā drīkst ar mašīnu braukt iekšā kāpu zonā. Visa pludmale bija pilna ar meršiem. Tāpat kā es nevaru nomest papīru zemē, tāpat man šķiet nepareizi ar mašīnu braukt kāpu zonā. Tas viss man no sabiedrības.
Rullējām, rullējām pa tiem pludmales rajoniem, līdz atradās kaut cik normāla vieta. (Tā pludmale šķita ļoti biedējoša vispār.) Šajā brīdī doma par dušu jau bija atmesta. Te arī jūs jāinformē - Albānijas pludmales un jūra ir netīra. Dušas vietā gribējām kaut vai nopeldēties, bet tā īsti nevarēja, jo atkritumi sitās gar kājām un lipa klāt. Uzcēlām telti, apēdām arbūzu un gulējām nost. Šī bija pirmā nakts, kad es atklāju, ka, guļot ar nazi rokās, miegs ir daudz mierīgāks. Žēl, ka tas man nāca tik vēlu, tad es varbūt būtu gulējusi mierīgi arī iepriekš.
No rīta ar netīriem matiem dūrām atpakaļ uz Škoderu, kur tirgus bija būtiskākais "apskates objekts". Un patiešām - bija to vērts. Kad iznācām ārā pēc kādām 2 stundām, likās, ka esmu bijusi 3 mēnešu jogas nometnē. Nezinu, kur vēl pasaulē ir tik liela pozitīvisma koncentrācija. Vecie vīri noteikti gribēja ar mums nofografēties, kleitu dāma jau pazīst Inku un iedeva atlaidi, bumbieru onka atdeva mums visus bumbierus, kaut gan mēs samaksājām par puskilogramu. Tas tirgus ir kā lādētājs - ja kaut kas neiet, ja ir skumji un gribas sevi žēlot - brauciet uz Škoderas tirgu!
Braucot ārā no Škoderas, Inka atkāja, ka ir pilnīgi iefiltrējusies satiksmē, jo pagriezties pa kreisi no jebkuras vietas ar pretī braucošām mašīnām viņai vairs nesagādā nekādas problēmas. Pavisam noteikti pēc Albānijas ir grūti atiet no visatļautības uz ceļiem.
Iebraucot atpakaļ Melnkalnē, šoreiz dienvidu pusē, bija sajūta, ka esam atpakaļ civilizētajā Eiropā. Godīgi sakot, nevaru teikt, ka bija nepatīkami atgriezties. Lai gan man neprātīgi patika/patīk Albānija, ir pārāk pierasts pie kārtības. Tā šķiet. Bet būtu noderīgi padzīvot Albānijā un pierast pie haosa un neparedzamības.
Bet tagad atkal Melnkalne.
Melnkalnes dienvidi un ziemeļi ir kā divas pasaules. Ziemeļos vēl nekā nav - nav drošu šoseju, satiksmes un cilvēku. Dienvidi savukārt ir totāls kūrorts ar tirkīza pludmalēm un ideāliem ceļiem. Tur pat neticas, ka tā ir tā pati Melnkalne, kas pirms pāris dienām. Podgorica (galvaspilsēta) ir jauna, neliela un vēl bez dvēseles. Bet nu - nevaru noliegt, ka mēs bijām diezgan priecīgas vienīgajā Podgoricas iepirkšanās centrā. Pieraduma spēks ir spēcīgāks, nekā mums dažkārt gribētos domāt.
No Podgoricas turpinājām ceļu uz ziemeļu pusi.
Par turpmāko ceļu, šķiet, ir tikai pāris būtiskas piezīmes, jo tad jau Zuze ik pa brīdim niķojās un mēs gribējām tikt tuvāk Vācijai, kamēr tas vēl ir iespējams pašu (t.i., Zuzes) spēkiem.
Kas pa ceļam atpakaļ uz ziemeļiem bija ģeogrāfiski interesanti (nerunājot par to, ka es atkal un atkal no jauna iemīlējos kartēs un braukšanā pēc kartes) - tas, ka Bosnijai tomēr ir iedalīts viens gabaliņš jūras pa vidam Melnkalnei.
Vēl Melnkalnē esot, paspruka tāds joks, ka varētu šķērsot vias nākamās robežas peldkostīmos. Un beigu beigās - tā arī bija. Uz Melnkalnes - Bosnijas robežas robežas sargs bij tik samulsis, ka mēs būtu varējušas savest pilnu Eiropu ar albāņu bēgļiem, viņam būtu vienalga :D
Horvātija savukārt pēc visa tā iepriekšējā likās ļoti komercializēta, saplānota un pārpilna ar cilvēkiem. Bet - nevar noliegt, ka braukšana cauri krastmalas ciemiem ir zupa acīm un dvēselei. Es vēl joprojām ļoti atceros to nakts braucienu ar saulrietu un vēlāk gaismiņām uz tuvējām salām. Ceļi gar krastu (un bāņi valsts iekšienē) ir labi, bet ātrumu nekādu baigo uzņemt tur nevar, jo visu laiku ir līkumi un kalni. Tai naktī bija plānā braukt, kamēr krītam, un vēlams līdz Rijekai. Bet šoreiz laikam Zuze ar gribēja bišku paņemt pauzi. Pēc apmēram 6 stundu brauciena parādījās check engine gaismiņa. Pats par sevi jau nekas īpašs, bet nu mēs apstājāmies pamestā benzīntankā. Atkārtota pielaišana bija pagrūta. Tikām līdz tuvākajai pilsētai un bija trīs naktī. Diezgan neiespējami dabūt kaut kādu civilizētu guļvietu, jo bijām nospriedušas gulēt viesnīcā un nākamajā rītā būt skaistas, lai varbūt iebrauktu vēl Venēcijā. Bet nu Seņa (tā pilsēta) mums naktsmājas piedāvāt nebija gatava. Tā vietā mums tika piedāvāts kaut kas waaay better - privāta pludmale. Un tā nu reiz ir lieta, ko iesaku visiem - gulēšana akmeņainā pludmalē zem klajas debess garantēs jums dzīves labāko miegu un vienu no skaistākajiem rītiem pasaulē (nebaidīšos šī vārda). Pamodāmies ap septiņiem un nospriedām, ka skriet nav kur un var vēl pavārtīties. Un tiešām - sajūta bija tāda kā ideālajā sestdienas rītā - nekur nav jāiet vai jābrauc, visu var lēni un laiski. Bet papildus tam visam - mums bija "room with a view" - tirkīza jūra un debess, gar malām klintis un salas tālumā. Ap astoņiem gar mūsu room pagāja vietējais makšķernieks, kurš, protams, bija priecīgs mūs satikt.
Miegs un rīts Seņā ir viss, kas dzīvē vajadzīgs.
Man šķiet, mans stāsts beidzot ir galā, tālāk bija nedaudz Slovēnijas un braukšana līdz Minhenei un pēc tam trīs dienas Minhenē ar šopingu, maldīšanos pa bāņiem un apvedceļiem, Limuzīnu, seriāliem, balonu pārsteigumiem, kalnā kāpšanu un vēl daudzām labām lietām, kā tas atvaļinājumos pienākas!
10/26/2012
Patīk tā lieta. Piektā daļa. Kosova, Maķedonija, Grieķija.
Tā kā apraksts vēl nav pabeigts, notikumi jau sāk palikt veci, ārā snieg un visa dzīve ir on hold, te ir nākamā daļa.
Kosova, Kosova.
Braucām nedaudz ķeksīša pēc, nedaudz nē. Galvenokārt, lai varētu pēc gadiem 10 atbraukt atkal un pārliecināties, ka visa valsts vairs nav milzīgs amerikāņu naudā mērkts būvlaukums, un lai varētu tiem imgainārajiem mazbērniem stāstīt, ka bijām tur pašas valsts sākumos. (Vispār ar tiem mazbērniem būs baigā runāšana, ņemot vērā, cik daudz jau tagad viņiem ir jāstāsta.)Iebraukšana Kosovā un izbraukšana no tās ir tricky un labāk nebraukt iekšā no Serbijas un ārā uz Serbiju. Var iznākt braukt atpakaļ, jo serbiem nepatīk Kosovas zīmogi un Kosova vispār.
Bet šī bija tikai informatīva atkāpe. Mēs Serbijā nebijām. Braucām iekšā no Melnkalnes puses, un viss bija kārtībā. Uz šīs robežas robežsargi mums pirmo un vienīgo reizi palūdza atvērt bagāžnieku, kā arī pirmo un pēdējo reizi pajautāja Inkai, vai viņa ir feisbukā. Lieki piebilst, ka visi robežsargi bija sniegbaltos kreklos tērpti melnīgsnēji jaunie cilvēki. :D
Pirmie iespaidi par Kosovu bija: daudz, daudz līdzenāka ainava, kas braukšanai bija daudz patīkamāka nekā kalnu ceļi, kā arī nenormāls karstums un aktīvi būvdarbi. Pirmajā vietā, kur izkāpām, asfalts bija tā uzkarsis, ka pat manas mūžam rūdītās pēdas nespēja turēt. Pēc tam karstuma dēļ es smagi iemigu un pamodos, kad bijām Prištinas tuvumā.
Arī Priština tiek aktīvi būvēta un pārbūvēta. Pārsvarā viss ir jauns un spīdīgs. Es laikam esmu pārāk pieradusi pie tā, ka 70% normālas pilsētas ir vecā arhitektūra, tāpēc tur šķita, ka viss ir pārāk jauns un bez dvēseles. Pilsētā bijām varbūt 2 stundas. Paēdām picu un, man šķiet, ka es pirmo reizi novērtēju ledus aukstu sulu, jo karstums patiešām jau kļuva neizturams. Vēlāk nedaudz maldījāmies pa ielām, lai izbrauktu uz Skopji. Bet tas nav nekas jauns. Šķiet, nekas cits no Kosovas nav palicis prātā.
Pēcpusdienā bijām Skopjē. Karstums jau bija tuvu nepanesamam. Nezinu, vai tā varēja būt, bet - uz kaut kāda tablo rādījās +45. Bet vispār jau Skopje bija/ir brīnišķa. Tur bija tā Eiropas ballītes sajūta, kāda bija Budapeštā un Zagrebā. Viss eleganti un fundamentāli. Sevišķi apsēstība ar Aleksandru Lielo, kas izpaužas kā 100 viņa skulptūras dažādās pozās centrālajā laukumā un visur citur. Tur arī pirmo reizi redzēju, ka āra kafejnīcās pūš mitro gaisu, lai kaut nedaudz atveldzētu sakarsušos viesus.
Pēc Skopjes gribējām aizraut līdz Maķedonijas - Grieķijas robežai, bet laikam biš aizrāvāmies ar lētajām svaigi spiestajām sulām centrālajā kafenē, un tad, kad bija jāmeklē guļvieta, jau bija tumsa pāri visam. Kad bijām braukušas kādu laiku, nolēmām, ka varētu gulēt viesnīcā, jo bezdušas apstākļi un ārprāta karstums darīja savu. Bet viesnīcas jau arī neuzrodas tāpat vien. Braucām un braucām, līdz beidzot, šķiet, kādus 60 km no robežas atradām viesnīcu "Pamela", kur laipnā dāma bija gatava mums piešķirt guļvietu par 12 eiro gabalā. Visu cieņu "Pamelai" - džakuzi gan nebija, bet perfekta tīrība un kārtība gan. Dabūjām dušu un bijām gatavas mest lejā skatīties Euro 2012 finālu. (Inka gan noteikti nāca, lai nebūtu vienkārši jāiet gulēt. :D) Šitais vispār ļoti labi sakrita - fināls kā uz paplātes Maķedonijā kopā ar 1 kg frī un kečupu par 3 sančiem.
Nākamajā rītā ar vēl vienu dušu bijām gatavas Grieķijai. Līdz robežai bija viens pūtiens un tad uz leju līdz Thessalonikiem. Grieķija atkal šķita pilnīgi citāda, salīdzinot ar visām iepriekšējām valstīm. Svelme, rozā rododendri (vai kaut kādi citi krūmi) un bezgalīgi pusizdedzinātas zāles pakalni. Tur par visiem 100% jutās dienvidi. Pavisam citādi nekā Itālijā vai Spānijā. Man šķiet, Grieķijā pavisam noteikti jūtams, kāpēc dienvidos darbs un ziemeļnieciskā smeldze ir sekundāra - pieļauju, ja mums būtu tik silti un gaiši, arī mēs nesatrauktos par dzīves sūrmi, pensiju un maizes cenu.
Turpceļā Thessalonikiem apbraucām apkārt un braucām vēl uz dienvidiem, uz tā saucamajiem "pirkstiem" (man šķiet, ka tāds bija tas vārds). Tās ir trīs pussalas ar vienām no skaistākajām pludmalēm, šķiet, Grieķijā vai varbūt pat Eiropā. Man pludmales parasti ir diezgan vienaldzīgas, jo nepatīk tur sautēties un citām izklaidēm mazāk saulainas vietas ir patīkamākas, tomēr šoreiz ūdens krāsa un siltums un viss kopskats ar šūpuļkrēsliem un saulessargiem bija, goda vārds, elpu aizraujošs. Līdz pašam pirmās pussalas galam nemaz nenobraucām, bet apstājāmies kaut kur pirms un palikām tur kādu laiku, kamēr viss bija maksimāli nosvilināts. Ūdens bija tik ļoti silts kā vannā, kad esi sēdējis tur kādu pusstundu. (Kaut kur lasīju, ka, ilgi uzturoties siltā ūdenī, cilvēks nomirst ātrāk, nekā ledainā. Dīvaini, ka visiem tā patīk siltais. Skaista liriskā atkāpe, ne?) Un ūdens sāļums izdzēsa jebkādas dušas pēdas uz ādas, un turpmākās 3 dienas un 3 naktis sāļa āda bija tas, kas mūs definēja. Beigās jau vairs nejūt; tikai tik, cik, nolaizot roku, garšo pēc frī. Un mati iekonservēti sālī netaukojas un nedaudz metas lokās.
Vēlāk aizbraucām bišku tālāk, kur gar krastu stiepjas gara pilsēta. Grieķu versija par Jūrmalu. Tikai dienvidnieciskāka, ar palmām un jahtu ostu. Nopeldējāmies un oficiāli sākām atpakaļceļu, jo turpmāk braucām tikai uz ziemeļiem.
Thessalonikos izstaigājām diezgan patukšo centru un paēdām. Tad iekūlāmies šopingā un tad jau bija novakars un bija spēcīgi jākoncentrējas braukšanai, jo tai vakarā bija noteikti jānokļūst līdz Prespas ezeram, kur plānā nakšņošana.
Ezers atrodas uz Grieķijas - Maķedonijas - Albānijas robežas. Visās trijās pusēs attieksme pret ezeru atšķiras - Grieķijas pusē tur ir liegums un nacionālā parka teritorija, Maķedonijas pusē tur ir pludmales, albāņi savukārt ezeru izmanto kā miskasti.
Ceļš uz naktsmājām bija ilgs un kalnains. Pirms pēdējā kalnu posma mūs noturēja grieķu policija. Inka viņus apbūra, runājot grieķiski, un mēs viņus tur atstājām, ķerstot albāņu bēgļus.
Nu un tad jau tikai telts celšana, zupa (tai vakarā neēdām bundžu zupu, bet roltonus, kas likās patīkama pārmaiņa) un nosacīts naktsmiers, jo atkal bija briesmu stāsti un telts virsa visu laiku sitās man pie galvas, aizmigu laikam tikai tad, kad baiļu sastingums jau palika nogudrinošs.
Mans nīgrais rīts pienāca ātri. Aizstaigājām līdz salai ezera vidū, paskatījām putnus. Izmazgājām matus un dūrām prom uz Albānijas pusi.
Bet not so fast! Kad bijām kādas 15 minūtes braukušas, apstājāmies skatu laukumā un konstatējām, ka Zuze izdveš dīvainas skaņas. Izrādījās, ka tosols ir uzvārījies un līst ārā. Turpmākās dienas tika atvērta tiešā telefona līnija ar Edgaru un Inkas privāto mehāniķi, jo jautājumu bija daudz. Tai mirklī viņi mums ieteica iebraukt kādā servisā vēl Grieķijā, jo Albānijā visi servisi ir paredzēti meršiem, tā kā ar citām mašīnām viņi nebrauc.
Pirmajā ciemā varējām atrast tikai riepu servisu, bet čaļi momentā sazvanīja savu čomu, kas atbrauca paskatīties, kas un kā. Kaut ko viņš tur nodarīja un teica, ka mums ik pa brīdim jāpielej klāt ūdens, bet kopumā - viss ir kārtībā. Tai ciemā iztērējām pēdējos eiro par siltām maizītēm un tad jau - Albānija, republika mana vienīgā!
Kosova, Kosova.
Braucām nedaudz ķeksīša pēc, nedaudz nē. Galvenokārt, lai varētu pēc gadiem 10 atbraukt atkal un pārliecināties, ka visa valsts vairs nav milzīgs amerikāņu naudā mērkts būvlaukums, un lai varētu tiem imgainārajiem mazbērniem stāstīt, ka bijām tur pašas valsts sākumos. (Vispār ar tiem mazbērniem būs baigā runāšana, ņemot vērā, cik daudz jau tagad viņiem ir jāstāsta.)Iebraukšana Kosovā un izbraukšana no tās ir tricky un labāk nebraukt iekšā no Serbijas un ārā uz Serbiju. Var iznākt braukt atpakaļ, jo serbiem nepatīk Kosovas zīmogi un Kosova vispār.
Bet šī bija tikai informatīva atkāpe. Mēs Serbijā nebijām. Braucām iekšā no Melnkalnes puses, un viss bija kārtībā. Uz šīs robežas robežsargi mums pirmo un vienīgo reizi palūdza atvērt bagāžnieku, kā arī pirmo un pēdējo reizi pajautāja Inkai, vai viņa ir feisbukā. Lieki piebilst, ka visi robežsargi bija sniegbaltos kreklos tērpti melnīgsnēji jaunie cilvēki. :D
Pirmie iespaidi par Kosovu bija: daudz, daudz līdzenāka ainava, kas braukšanai bija daudz patīkamāka nekā kalnu ceļi, kā arī nenormāls karstums un aktīvi būvdarbi. Pirmajā vietā, kur izkāpām, asfalts bija tā uzkarsis, ka pat manas mūžam rūdītās pēdas nespēja turēt. Pēc tam karstuma dēļ es smagi iemigu un pamodos, kad bijām Prištinas tuvumā.
Arī Priština tiek aktīvi būvēta un pārbūvēta. Pārsvarā viss ir jauns un spīdīgs. Es laikam esmu pārāk pieradusi pie tā, ka 70% normālas pilsētas ir vecā arhitektūra, tāpēc tur šķita, ka viss ir pārāk jauns un bez dvēseles. Pilsētā bijām varbūt 2 stundas. Paēdām picu un, man šķiet, ka es pirmo reizi novērtēju ledus aukstu sulu, jo karstums patiešām jau kļuva neizturams. Vēlāk nedaudz maldījāmies pa ielām, lai izbrauktu uz Skopji. Bet tas nav nekas jauns. Šķiet, nekas cits no Kosovas nav palicis prātā.
Pēcpusdienā bijām Skopjē. Karstums jau bija tuvu nepanesamam. Nezinu, vai tā varēja būt, bet - uz kaut kāda tablo rādījās +45. Bet vispār jau Skopje bija/ir brīnišķa. Tur bija tā Eiropas ballītes sajūta, kāda bija Budapeštā un Zagrebā. Viss eleganti un fundamentāli. Sevišķi apsēstība ar Aleksandru Lielo, kas izpaužas kā 100 viņa skulptūras dažādās pozās centrālajā laukumā un visur citur. Tur arī pirmo reizi redzēju, ka āra kafejnīcās pūš mitro gaisu, lai kaut nedaudz atveldzētu sakarsušos viesus.
Pēc Skopjes gribējām aizraut līdz Maķedonijas - Grieķijas robežai, bet laikam biš aizrāvāmies ar lētajām svaigi spiestajām sulām centrālajā kafenē, un tad, kad bija jāmeklē guļvieta, jau bija tumsa pāri visam. Kad bijām braukušas kādu laiku, nolēmām, ka varētu gulēt viesnīcā, jo bezdušas apstākļi un ārprāta karstums darīja savu. Bet viesnīcas jau arī neuzrodas tāpat vien. Braucām un braucām, līdz beidzot, šķiet, kādus 60 km no robežas atradām viesnīcu "Pamela", kur laipnā dāma bija gatava mums piešķirt guļvietu par 12 eiro gabalā. Visu cieņu "Pamelai" - džakuzi gan nebija, bet perfekta tīrība un kārtība gan. Dabūjām dušu un bijām gatavas mest lejā skatīties Euro 2012 finālu. (Inka gan noteikti nāca, lai nebūtu vienkārši jāiet gulēt. :D) Šitais vispār ļoti labi sakrita - fināls kā uz paplātes Maķedonijā kopā ar 1 kg frī un kečupu par 3 sančiem.
Nākamajā rītā ar vēl vienu dušu bijām gatavas Grieķijai. Līdz robežai bija viens pūtiens un tad uz leju līdz Thessalonikiem. Grieķija atkal šķita pilnīgi citāda, salīdzinot ar visām iepriekšējām valstīm. Svelme, rozā rododendri (vai kaut kādi citi krūmi) un bezgalīgi pusizdedzinātas zāles pakalni. Tur par visiem 100% jutās dienvidi. Pavisam citādi nekā Itālijā vai Spānijā. Man šķiet, Grieķijā pavisam noteikti jūtams, kāpēc dienvidos darbs un ziemeļnieciskā smeldze ir sekundāra - pieļauju, ja mums būtu tik silti un gaiši, arī mēs nesatrauktos par dzīves sūrmi, pensiju un maizes cenu.
Turpceļā Thessalonikiem apbraucām apkārt un braucām vēl uz dienvidiem, uz tā saucamajiem "pirkstiem" (man šķiet, ka tāds bija tas vārds). Tās ir trīs pussalas ar vienām no skaistākajām pludmalēm, šķiet, Grieķijā vai varbūt pat Eiropā. Man pludmales parasti ir diezgan vienaldzīgas, jo nepatīk tur sautēties un citām izklaidēm mazāk saulainas vietas ir patīkamākas, tomēr šoreiz ūdens krāsa un siltums un viss kopskats ar šūpuļkrēsliem un saulessargiem bija, goda vārds, elpu aizraujošs. Līdz pašam pirmās pussalas galam nemaz nenobraucām, bet apstājāmies kaut kur pirms un palikām tur kādu laiku, kamēr viss bija maksimāli nosvilināts. Ūdens bija tik ļoti silts kā vannā, kad esi sēdējis tur kādu pusstundu. (Kaut kur lasīju, ka, ilgi uzturoties siltā ūdenī, cilvēks nomirst ātrāk, nekā ledainā. Dīvaini, ka visiem tā patīk siltais. Skaista liriskā atkāpe, ne?) Un ūdens sāļums izdzēsa jebkādas dušas pēdas uz ādas, un turpmākās 3 dienas un 3 naktis sāļa āda bija tas, kas mūs definēja. Beigās jau vairs nejūt; tikai tik, cik, nolaizot roku, garšo pēc frī. Un mati iekonservēti sālī netaukojas un nedaudz metas lokās.
Vēlāk aizbraucām bišku tālāk, kur gar krastu stiepjas gara pilsēta. Grieķu versija par Jūrmalu. Tikai dienvidnieciskāka, ar palmām un jahtu ostu. Nopeldējāmies un oficiāli sākām atpakaļceļu, jo turpmāk braucām tikai uz ziemeļiem.
Thessalonikos izstaigājām diezgan patukšo centru un paēdām. Tad iekūlāmies šopingā un tad jau bija novakars un bija spēcīgi jākoncentrējas braukšanai, jo tai vakarā bija noteikti jānokļūst līdz Prespas ezeram, kur plānā nakšņošana.
Ezers atrodas uz Grieķijas - Maķedonijas - Albānijas robežas. Visās trijās pusēs attieksme pret ezeru atšķiras - Grieķijas pusē tur ir liegums un nacionālā parka teritorija, Maķedonijas pusē tur ir pludmales, albāņi savukārt ezeru izmanto kā miskasti.
Ceļš uz naktsmājām bija ilgs un kalnains. Pirms pēdējā kalnu posma mūs noturēja grieķu policija. Inka viņus apbūra, runājot grieķiski, un mēs viņus tur atstājām, ķerstot albāņu bēgļus.
Nu un tad jau tikai telts celšana, zupa (tai vakarā neēdām bundžu zupu, bet roltonus, kas likās patīkama pārmaiņa) un nosacīts naktsmiers, jo atkal bija briesmu stāsti un telts virsa visu laiku sitās man pie galvas, aizmigu laikam tikai tad, kad baiļu sastingums jau palika nogudrinošs.
Mans nīgrais rīts pienāca ātri. Aizstaigājām līdz salai ezera vidū, paskatījām putnus. Izmazgājām matus un dūrām prom uz Albānijas pusi.
Bet not so fast! Kad bijām kādas 15 minūtes braukušas, apstājāmies skatu laukumā un konstatējām, ka Zuze izdveš dīvainas skaņas. Izrādījās, ka tosols ir uzvārījies un līst ārā. Turpmākās dienas tika atvērta tiešā telefona līnija ar Edgaru un Inkas privāto mehāniķi, jo jautājumu bija daudz. Tai mirklī viņi mums ieteica iebraukt kādā servisā vēl Grieķijā, jo Albānijā visi servisi ir paredzēti meršiem, tā kā ar citām mašīnām viņi nebrauc.
Pirmajā ciemā varējām atrast tikai riepu servisu, bet čaļi momentā sazvanīja savu čomu, kas atbrauca paskatīties, kas un kā. Kaut ko viņš tur nodarīja un teica, ka mums ik pa brīdim jāpielej klāt ūdens, bet kopumā - viss ir kārtībā. Tai ciemā iztērējām pēdējos eiro par siltām maizītēm un tad jau - Albānija, republika mana vienīgā!
p.s. Saliku bildes, bet kaut kas te šodien ar visu to sniegu jūdzas nost, tāpēc bilžu nebūs.
10/05/2012
Patīk tā lieta. Ceturtā daļa. Melnkalne.
Pirmā pieturvieta Melnkalnē bija tilts pāri upei. Skan jau, protams, ikdienišķi un nekas īpašs. Lieta tajā, ka šis ir tilts pāri skaistākajai upei pasaulē. (Šeit un turpmāk būs ļoti daudz jūsmīgu teikumu.)
Ar šo pieturu saistās divi stāsti.
Pirmais ir tas, ka es šo vietu biju redzējusi Inkas bildēs un nekad iepriekš nedomāju, ka es tur tā vienkārši pierullēšu ar mašīnu.
Otrs stāsts ir par Hаша Pаша. Kaut kad iepriekš biju prasījusi Inkai, vai viņi kādreiz šajā Eiropas nostūrī ir satikuši tautiešus. Protams, ka nē. Kad piebraucām pie tilta, kraujas malā mums priekšā bija mašīna ar Latvijas numura zīmi. Lieki teikt, ka mēs ļoti sapriecājāmies un uzvilkāmies par to, cik tas ir skaisti, ka šādā vietā satiekam savējos (man kaut kā vienmēr liekas, ka tur ārpusē visi ir vairāk savējie, nekā te iekšā). Bet mūsu prieks bija pāragrs. Gājām uz “skatu laukumu”, kas bija mazs pleķītis kraujas malā, skaļi runājot latviski, un tur arī aplauzāmies. Tie cilvēki ne tikai nesaprata, ka tā skaņa ir kaut kāda pazīstama, bet vispār nereaģēja uz neko pa vidam savām taimera bildēm. Sad, sad, sad. Sen nebij bijusi tāda aplauziena sajūta. Bet nu labi. Skats uz tiltu un tirkīza upe lejā spēja aizslaucīt lielāko daļu aizvainojuma un atturēja mūs no nacionālā jautājuma cilāšanas. Kādu brīdi apbrīnojām un izbaudījām skatu un braucām tālāk uz tiltu.
Ar šo pieturu saistās divi stāsti.
Pirmais ir tas, ka es šo vietu biju redzējusi Inkas bildēs un nekad iepriekš nedomāju, ka es tur tā vienkārši pierullēšu ar mašīnu.
Otrs stāsts ir par Hаша Pаша. Kaut kad iepriekš biju prasījusi Inkai, vai viņi kādreiz šajā Eiropas nostūrī ir satikuši tautiešus. Protams, ka nē. Kad piebraucām pie tilta, kraujas malā mums priekšā bija mašīna ar Latvijas numura zīmi. Lieki teikt, ka mēs ļoti sapriecājāmies un uzvilkāmies par to, cik tas ir skaisti, ka šādā vietā satiekam savējos (man kaut kā vienmēr liekas, ka tur ārpusē visi ir vairāk savējie, nekā te iekšā). Bet mūsu prieks bija pāragrs. Gājām uz “skatu laukumu”, kas bija mazs pleķītis kraujas malā, skaļi runājot latviski, un tur arī aplauzāmies. Tie cilvēki ne tikai nesaprata, ka tā skaņa ir kaut kāda pazīstama, bet vispār nereaģēja uz neko pa vidam savām taimera bildēm. Sad, sad, sad. Sen nebij bijusi tāda aplauziena sajūta. Bet nu labi. Skats uz tiltu un tirkīza upe lejā spēja aizslaucīt lielāko daļu aizvainojuma un atturēja mūs no nacionālā jautājuma cilāšanas. Kādu brīdi apbrīnojām un izbaudījām skatu un braucām tālāk uz tiltu.
Uz tilta parastajā pasaulē, kā zināms, apstāties un stāvēt ir aizliegts. Bet ne jau Melnkalnē. Te ir jāapstājas un jāsaglabā tas skats savā cietajā diskā pelēkiem rudens vakariem (kā šodien) un saulainiem rītiem.
Pēc tilta braucām tālāk uz Mratinjē (pirmie ieceļotāji laikam bija francūži), kas ir ciemats nekurienes vidū ar kādām varūt padsmit mājām, kas izkaisītas aptuveni divu līdz trīs km2 platībā. Tur beidzas ceļš un, man šķiet, tur beidzas pasaule. Jo tālāk par to skatu, kas pavērās no mūsu tās nakts apmetnes vietas, pasaulē nav, kur iet.
Izvērtējām iespējamās vietas telts celšanai. Ņemot vērā, ka tur nebija tieši neviena cilvēka, mums piederēja visa pasaule. Tā kā bija vēl tikai pēcpusdiena, aizbraucām līdz Plužiņē, kas ir reģiona centrs. Tas, protams, nav tā, kā tas izklausās. Tur ir pāris daudzdzīvokļu mājas un dažas privātmājas un izmēru ziņā droši vien nav lielāka par Līvbērzi (skat, ko saka Wikipēdija). Plužiņē iegājām veikalā, kā jau parasti nobrīnījāmies par cenām (būtiski atzīmēt, ka papildu visiem citiem plusiem Melnkalnē ir eiro apvienojumā ar zemām cenām), iepirkām arbūzu un braucām pusdienās uz, iespējams, visskaistāko pusdienu vietu ever.
Pēc garām, garām pusdienām, kuru laikā bija jāiznīcina visi krājumi, kas karstumā varēja sākt bojāties, braucām atpakaļ uz Mratinjē, uzslējām telti, savārījām zupu un es vēl joprojām nespēju sākt ticēt savām acīm, ka šī vieta ir reāla.
Izvērtējām iespējamās vietas telts celšanai. Ņemot vērā, ka tur nebija tieši neviena cilvēka, mums piederēja visa pasaule. Tā kā bija vēl tikai pēcpusdiena, aizbraucām līdz Plužiņē, kas ir reģiona centrs. Tas, protams, nav tā, kā tas izklausās. Tur ir pāris daudzdzīvokļu mājas un dažas privātmājas un izmēru ziņā droši vien nav lielāka par Līvbērzi (skat, ko saka Wikipēdija). Plužiņē iegājām veikalā, kā jau parasti nobrīnījāmies par cenām (būtiski atzīmēt, ka papildu visiem citiem plusiem Melnkalnē ir eiro apvienojumā ar zemām cenām), iepirkām arbūzu un braucām pusdienās uz, iespējams, visskaistāko pusdienu vietu ever.
Pēc garām, garām pusdienām, kuru laikā bija jāiznīcina visi krājumi, kas karstumā varēja sākt bojāties, braucām atpakaļ uz Mratinjē, uzslējām telti, savārījām zupu un es vēl joprojām nespēju sākt ticēt savām acīm, ka šī vieta ir reāla.
Domāju par to, kāpēc Melnkalnē ir tā "aiz priekškara" sajūta. Man šķiet, tāpēc, ka tur ir klusums. Tur nav cilvēku un drūzmas. Tur vēl ir tā sajūta, ka viss ir īsts un neskarts, un pilnīgi iespējams, ka šodien tu esi pirmais un pēdējais cilvēks, kas brauks pa šo ceļu. (Šitais laikam skan kā no reklāmas :D)
Bet tiešām - uz Melnkalni ir jābrauc. Un ātri. Jo vēl pāris gadus tur nebūs tūrisma autobusu, pārbāztu baznīcu un kalnu taku, nebūs labu ceļu un apgaismotu tuneļu. Nu jau maz ir tādu vietu.
Nākamajā rītā laikam cēlāmies agri. Vai arī man tā liekas. Patusējāmies ar aitām, izmazgājām matus it kā vienā no vistīrākajiem ūdeņiem pasaulē. Šim pierādījumu internetā gan man neizdodas atrast.
Tai dienā plānā bij tikt līdz Žabļak, kas ir blakus novada / rajona centrs. Tur ir bišķiņ vairāk iedzīvotāju, nekā Plužiņē, un tur ir arī vairāk pilsētas (tas ir skaļi teikts) sajūtas. Bet, lai tiktu līdz Žabļakam, jābrauc 70 km pa ceļu, kurš varbūt, salīdzinot ar iepriekšējiem, nav tik ekstrēms braukšanas ziņā, bet toties ir tik ekstrēmi skaists, ka jāapstājas ir aiz katra līkuma un pie katra pakalna. Jo neapstāties būtu grēks. Tur ir pilns ar aitām un aitu ganiem pakalnos, privātmājām nekurienes vidū un pilns ar elpu aizgrābjošām ainavām.
Bet tiešām - uz Melnkalni ir jābrauc. Un ātri. Jo vēl pāris gadus tur nebūs tūrisma autobusu, pārbāztu baznīcu un kalnu taku, nebūs labu ceļu un apgaismotu tuneļu. Nu jau maz ir tādu vietu.
Nākamajā rītā laikam cēlāmies agri. Vai arī man tā liekas. Patusējāmies ar aitām, izmazgājām matus it kā vienā no vistīrākajiem ūdeņiem pasaulē. Šim pierādījumu internetā gan man neizdodas atrast.
Tai dienā plānā bij tikt līdz Žabļak, kas ir blakus novada / rajona centrs. Tur ir bišķiņ vairāk iedzīvotāju, nekā Plužiņē, un tur ir arī vairāk pilsētas (tas ir skaļi teikts) sajūtas. Bet, lai tiktu līdz Žabļakam, jābrauc 70 km pa ceļu, kurš varbūt, salīdzinot ar iepriekšējiem, nav tik ekstrēms braukšanas ziņā, bet toties ir tik ekstrēmi skaists, ka jāapstājas ir aiz katra līkuma un pie katra pakalna. Jo neapstāties būtu grēks. Tur ir pilns ar aitām un aitu ganiem pakalnos, privātmājām nekurienes vidū un pilns ar elpu aizgrābjošām ainavām.
Žabļaka pašvaldība izvietojusies apkārt Durmitora Nacionālajam parkam. Un Durmitors ir kalnu masīvs (tā laikam to sauc), kura augstākā virsotne ir Bobotovs Kuks (2522 m). Un apstājāmies mēs laikam tieši Bobotova Kuka pakājē, kaut gan to pēc kartes sapratām tikai pēc tam. Augšā kāpt gan nebij plānā, sākumā gribējām tikai nedaudz pastaigāties. Bet, kad bijām pagājušās laikam kādus 300 metrus, jau jutās izaicinājuma garša un, protams, augšup skatoties, likās, ka līdz pašai augšai tāds strēķītis vien ir (te visi īstie kāpēji noelšas šokā :D). Bez tam krokši proved to be good kāpšanai. Tas gan spēkā tikai augšup kāpjot, konstatējām, ka uz leju vajag citus apavus. (Te jau droši vien kāpēji dzer šņabi, lai aizmirstu.) Bet tā virsotnes attāluma sajūta (vai drīzāk ne-sajūta) ir tikai un vienīgi pieredzes trūkums. Pēc šī kāpiena katra ziņā es sapratu to, kapēc kāpt ir forši un kāpēc ir forši būt tur augšā. Nākamajā reizē mēs ar Inku varbūt nevilksim kleitas / svārkus un krokšus un kāpsm līdz galam. Šai reizē bijām, šķiet, kādus 100 metrus no pašas īstās virsotnes. Bet tie 100 metri bij klints, kas varbūt tomēr krokšu ražotājiem nebij prātā, kad viņi taisīja tās gumijas čībiņas. Vismaģiskākais mirklis tur augšā bija tad, kad uz 2 sekundēm redzējām helikopteri lidojam zem mums. Apsvērām, ka tie noteikti ir mūsu apdrošinātāji, kas mūs jau meklē.
Kāpiens lejā bija nedaudz sarežģītāks, jo gumija slīd. Kādu brīdi gājām ar plikām pēdām, bet bija pārāk akmeņains. Jau gandrīz lejā Inka biš nošļūca pa sērsnu, lai dabūtu bildi sniegā jūnijā. Un lejā pie mums pienāca vietējais onka Reebok botās, kurš sākumā tāpat aprunājās par laika apstākļiem sev vien zināmā valodā, bet pēc kāda brīža atāca vēlreiz un sāka pikoties. Pēc cīņas, kurā viņš pierādīja, ka pikojas kā profesionālis, viņš mums ieteica salikt sniegu pudelēs, lai būtu auksts dzeramais ūdens. Paņēmām sniegu un braucām tālāk.
Līdz Žabļakam turpinājām visur apstāties un, šķiet, pa šiem 70 km tapa lielākā daļa visu labāko bilžu, jo tās, kas bija tapušas pirms tam likās “meh” un daudz bija jādzēš, savukārt pēc tam jau vairs neko daudz negribējās fotografēt.
Žabļakā paēdām pusdienas un aizbraucām uz Črno jezero (t.i., Melnezers vulgaris). Apkārt ezeram ir dažāda garuma pārgājiena takas. Sākumā apsvērām iet uz Ļedina Pečina (Ledus ala), kas ir 6 stundu gājiens. Beigās paņēmām parasto taku un atlikām Ļedina Pečina uz nākamo reizi. It kā jau parastā taka, bet tāpat vadātājs bij klāt un Inkai sanāca biš pa krauju uzmest augšā. Čaļi bij salikuši maldīgas zīmes. Bet kopumā tā bija laba pastaiga, varbūt nedaudz pensionāriska, salīdzinot ar pastaigu Bobotovā Kukā. Bet laba.
Līdz Žabļakam turpinājām visur apstāties un, šķiet, pa šiem 70 km tapa lielākā daļa visu labāko bilžu, jo tās, kas bija tapušas pirms tam likās “meh” un daudz bija jādzēš, savukārt pēc tam jau vairs neko daudz negribējās fotografēt.
Žabļakā paēdām pusdienas un aizbraucām uz Črno jezero (t.i., Melnezers vulgaris). Apkārt ezeram ir dažāda garuma pārgājiena takas. Sākumā apsvērām iet uz Ļedina Pečina (Ledus ala), kas ir 6 stundu gājiens. Beigās paņēmām parasto taku un atlikām Ļedina Pečina uz nākamo reizi. It kā jau parastā taka, bet tāpat vadātājs bij klāt un Inkai sanāca biš pa krauju uzmest augšā. Čaļi bij salikuši maldīgas zīmes. Bet kopumā tā bija laba pastaiga, varbūt nedaudz pensionāriska, salīdzinot ar pastaigu Bobotovā Kukā. Bet laba.
Pēc Črno Jezero bij pagurums un braucām atpakaļ uz Žabļaku, kur iepirkām ēdienu. Vēlāk braucām ārā no pilsētas un meklējām telts vietu. Iegriezām random ceļā un atradām vietu mežmalā. Apēdām zupu, pasēdējām mēnesnīcā ar, šķiet, Bosnijas sulveidīgu vīnu un metām snaust.
No rīta mašīnu un telti bij apsēduši mušu mākoņi un mēs pilnā ātrumā metāmies prom no turienes.
Pēdējā pieturvieta Melnkalnē bija Taras kanjons, kas, man šķita vairāk ķeksīša vieta - ja jau tur esam, tad ir jāredz dziļākais upes kanjons Eiropā un jāiemet akmens upē, lai izskaitītu, cik sekundēs viņš sasniedz ūdeni. 10 sekundēs.
No rīta mašīnu un telti bij apsēduši mušu mākoņi un mēs pilnā ātrumā metāmies prom no turienes.
Pēdējā pieturvieta Melnkalnē bija Taras kanjons, kas, man šķita vairāk ķeksīša vieta - ja jau tur esam, tad ir jāredz dziļākais upes kanjons Eiropā un jāiemet akmens upē, lai izskaitītu, cik sekundēs viņš sasniedz ūdeni. 10 sekundēs.
Te arī beidzās mana Melnkalne. Lai gan atpakaļ arī braucām cauri Melnkalnei gar jūru, tā puse likās pilnīgi cita pasaule, jo tur tūrisms un kūrorts ir uz katra stūra.
10/02/2012
Patīk tā lieta. Trešā daļa. Sarajeva.
Biju nosolījusies, ka nerakstīšu neko citu, kamēr nebūšu nokārtojusi rēķinus ar savu eirotripu. Bet viņš man nedodas rokā tik aši, cik man gribētos.
Sarajevā iebraucām ap četriem pēcpusdienā. Grafikā bija paredzēta saulrieta sagaidīšana kalna galā virs pilsētas. Sākumā Inka nedaudz iemēģināja roku (un kājas) braukšanā 45 grādu leņķī un tad jau uzgājām diezgan spēcīgi paslēpto ceļu uz kalna virsotni. Uzbrauciens augšā bija nervus kutinošs un pavisam noteikti iekļaujams to lietu sarakstā, kuras jāizpilda topošajiem laulātajiem draugiem. Jo tādu spriedzi ir jāmāk turēt. Inka ftw!
Kalna galā bija pilsdrupas un elpu aizsitošs skats pāri pilsētai un kalniem tālumā. Līdz brīdim, kad saule bija pie horizonta, mēs bijām paspējušas uzvārīt zupu, iedzert sidru un uzņemt apmēram 200 bildes, kā arī iepazīties ar vietējām meitenēm, kuras negaidīti dabūja fotosesiju. Saulrieti, man šķiet, 90% gadījumu ir skaisti, bet nu šis laikam ir viens no tiem, par kuru stāsta mazbērniem un visiem, kurus tas interesē. Braucot lejā no kalna jau pa citām ielām, bija tāda dīvaina sajūta - it kā no vienas puses pilnīgi dienvidi, tajā pašā laikā arī nedaudz austrumi un rietumi. Pilns ar rozīnēm tur bija.
Sarajevā iebraucām ap četriem pēcpusdienā. Grafikā bija paredzēta saulrieta sagaidīšana kalna galā virs pilsētas. Sākumā Inka nedaudz iemēģināja roku (un kājas) braukšanā 45 grādu leņķī un tad jau uzgājām diezgan spēcīgi paslēpto ceļu uz kalna virsotni. Uzbrauciens augšā bija nervus kutinošs un pavisam noteikti iekļaujams to lietu sarakstā, kuras jāizpilda topošajiem laulātajiem draugiem. Jo tādu spriedzi ir jāmāk turēt. Inka ftw!
Kalna galā bija pilsdrupas un elpu aizsitošs skats pāri pilsētai un kalniem tālumā. Līdz brīdim, kad saule bija pie horizonta, mēs bijām paspējušas uzvārīt zupu, iedzert sidru un uzņemt apmēram 200 bildes, kā arī iepazīties ar vietējām meitenēm, kuras negaidīti dabūja fotosesiju. Saulrieti, man šķiet, 90% gadījumu ir skaisti, bet nu šis laikam ir viens no tiem, par kuru stāsta mazbērniem un visiem, kurus tas interesē. Braucot lejā no kalna jau pa citām ielām, bija tāda dīvaina sajūta - it kā no vienas puses pilnīgi dienvidi, tajā pašā laikā arī nedaudz austrumi un rietumi. Pilns ar rozīnēm tur bija.
Tai naktī palikām viesnīcā. Prezidenta numurā ar džakuzi, kurā gan nebija siltā ūdens, bet toties par 10 eiro un meitene no “recepcijas” (dators gaitenī) ir mūsu draudzene forever.
Naktī bijām ārā skatīties futbolu vietējā kafenē. Atceros, ka Inkai bija tekilas pilna zemeņu margarita bez zemenēm. Vēlāk iemaldījāmies vietējās grupas (Urban Sevdah) koncī, kas bija vienkārši līdz bezgalībai īsts un sirdi raujošs. (Līdzīgi kā Bešadroms Budapeštā.) Visi divmetrīgie, brūnacainie bosnieši dziedāja līdzi tik ļoti no sirds dziļumiem, ka nospriedām - blakus varētu dziedāt Gāga vai U2, visi tāpat paliktu šeit. Nākamajā rītā izstaigājām centru, tirgu un pāris kleitu veikalus. Sarajevā plānā vēl bija apskatīt Olimpisko spēļu stadionu (ja atradīsim) un Dzīvības / Dzīves tuneli. Papildu šiem vēl iebraucām arī veicī, lai piekrautu pilnu bagāžnieku ar viena eiro vīniem / ķīseļiem ar alkohola garšu.
Bet pirms visām šīm izklaidēm saskārāmies ar Bosnijas policijas spožumu un postu. Zuze uz nakti bija atstāta centrā, lai nebūtu jābrauc augšā kalnā un jāatstāj 45 grādu leņķī. Iepriekšējā vakarā policists mums teica, ka viss ir cool, šeit atstāt drīkst. Nākamjā rītā, protams, citam policistam vairs nepatika. Sākumā viņš gribēja 30 eiro. Mēs taisījām drāmu. Tad viņš nometa uz 20. Mēs teicām, ka mums nav skaidrītē, viņš, protams, uzreiz norādīja uz tuvāko bankomātu. Trīs minūtes, kamēr mēs braucām līdz tam bankomātam, paspējām apspriest dažādas bēgšanas opcijas, bet beigu beigās nospriedām, ka bēgt nevar - citādi viņi mūs neizlaidīs no pilsētas nekad (kas gan nebūtu slikta opcija :D). 20 eiro vietā samaksājām 20 vietējās naudiņas, kas laikam bij uz pusi mazāk or smth. Tad vecis laikam sajutās vainīgs un 3 reizes mums skaidroja ceļu uz Melnkalni. Aizbraucām viņam gar degunu uz pretējo pusi. :D
Stadionu neatradām. Pa ceļam uz tuneli paspējām satikt policistus vēlreiz. Šoreiz viņi gribēja 20 eiro par neieslēgtām gaismām. Inka uztaisīja skandālu un pateica, ka tas ir rekets, čaļi laikam sabijās un palaida mūs, atkal 3 reizes izskaidrojot ceļu uz tuneli, kuru mēs atkal neņēmām vērā.
Par tuneli garās runās neizplūdīšu, jo tad šis ieraksts būs nebeidzams, bet viena lieta noteikti - šī bija viena no tām it kā dzīvās vēstures vietām, kur aizgājušā elpa sitas sirdī un saviļņo. Tāpat kā Aušvice. Šādās vietās bērniem ir jāmāca vēsture, jo tikai tur iespējams sajust to, ka vēsture nav abstrakti gada skaitļi un neaizskarami vadoņi, bet īsts un reāls laiks ar dzīviem cilvēkiem. Detalizētāk skatīt šeit (Tunnel of Life) vai googlā.
Pēc tam vēl veikalā un tad jau uz Melnkalni.
Visu ceļu līdz tam Inka man teica, ka nav nevienas vietas, ko var salīdzināt ar Melnkalni. Līdz Sarajevai man jau likās, ka neko vispār nevar ar visu to reģionu salīdzināt, jo tur paradīzes paskata vietas ir uz katra stūra un pakalna. Bet ar Melnkalni tā arī ir. Nav nevienas vietas no tām, ko es esmu redzējusi, kuru varētu salīdzināt ar Melnkalni.
8/06/2012
Patīk tā lieta. Otrā daļa. Slovēnija, Horvātija, Bosnija un Hercogovina.
Slovēnija būtu viena atsevišķa, veca stāsta vērta, bet, šķiet, ir pagājis pārāk ilgs laiks, lai to stāstu varētu izstāstīt ar pienācīgajām krāsām un smaržām. Arī vislabākie stāsti mēdz pabalot atmiņā. All in all Slovēnija ir kā tava videnes labākā draudzene, kurai arī pēc 15 gadiem vari izstāstīt visu, un viņa sapratīs.
Pirmā apstāšanās vieta Slovēnijā bija Bledas ezers, kurš bija pavisam skaists, nedaudz tirkīzzils un ar saliņu vidū. (*1. piezīme: Godīgi sakot un skrienot notikumiem pa priekšu, pēc Melnkalnes daudz kas tagad šķiet nenozīmīgs. Bet šo pašlaik var neņemt vērā.) Uztaisījām 100 ezera un gulbju bildes, pamērcējām mellās pēdas un metām tālāk uz citu ezeru, kas bija vēl tirkīzzilāks.
Pirmā apstāšanās vieta Slovēnijā bija Bledas ezers, kurš bija pavisam skaists, nedaudz tirkīzzils un ar saliņu vidū. (*1. piezīme: Godīgi sakot un skrienot notikumiem pa priekšu, pēc Melnkalnes daudz kas tagad šķiet nenozīmīgs. Bet šo pašlaik var neņemt vērā.) Uztaisījām 100 ezera un gulbju bildes, pamērcējām mellās pēdas un metām tālāk uz citu ezeru, kas bija vēl tirkīzzilāks.
Tālāk cauri dārgajai Ļubļanai, kur biš atkal lietuvēns mūs pavazāja aiz deguna, bet ar laiku pie tā pierod un neķer kreņķi. Kaut kur aiz Ļubļanas tapa ļoti būtisks teiciens, kas piederas pie lietas brīžos, kad pārāk nepacietīgi ceļotāji nespēj sagaidīt oficiālu apliecinājumu braukšanas virziena pareizībai. Sit back and relax, jāļaujas ceļam un sajūtai, jo "tava zīme nāks".
Nākamā pietura bija Zagreba. Tur bijām jau pievakarē, un atkal mūs sagaidīja vadātājs, kas bija sācis likt norādes uz pilsētas centru, bet tad viņam apnika. Tāpēc mēs atjēdzāmies tikai tad, kad jau bijām ārā no pilsētas otrā pusē un bija jāmet riņķī. Zagreba kaut kā mani paņēma ar vakara gaismu, futbolu centrālajā laukumā un vispārējo vasaras atmosfēru. Vēl joprojām man ir tāda sajūta, ka gribētu tur atgriezties, lai uz pāris dienām aizmirstu par algas dienām, servisiem, remontiem, frizieriem un dzīves mērķiem.
Nākamā pietura bija Zagreba. Tur bijām jau pievakarē, un atkal mūs sagaidīja vadātājs, kas bija sācis likt norādes uz pilsētas centru, bet tad viņam apnika. Tāpēc mēs atjēdzāmies tikai tad, kad jau bijām ārā no pilsētas otrā pusē un bija jāmet riņķī. Zagreba kaut kā mani paņēma ar vakara gaismu, futbolu centrālajā laukumā un vispārējo vasaras atmosfēru. Vēl joprojām man ir tāda sajūta, ka gribētu tur atgriezties, lai uz pāris dienām aizmirstu par algas dienām, servisiem, remontiem, frizieriem un dzīves mērķiem.
Plānā bija tajā pašā vakarā aizmest līdz Pļitvička jezera un tur arī gulēt. Bet nu - kā jau parasts - lietuvēns bija atpakaļ un šoreiz pa nopietno. (Pašlaik man šķiet, ka šī bija pēdējā reize, kad viņš pārbaudīja mūsu izturību, bet varbūt es kļūdos.) Maldījāmies pa Karlovač, kas dienas gaismā gan jau nav lielāka par mūsu pašu Dobeli. Šajā reizē lietuvēns laikam bija meties uz vienu roku ar vadātāju un viņi abi bija īpaši pacentušies, lai saliktu norādes uz pilsētām, kuras atrodas visur citur tikai ne tur, kur mums vajag. Kad mēs laikam jau trešo reizi bijām uzsākušas braukt par jaunu, atjēdzāmies pašā pilsētas nomalē un tur tipiskā Līvānu mājā bija bārs. Tur, protams, neviens nekādās valodās un mēlēs nerunāja. Bārmene un viņas čalis mēģināja pa pusei vāciski, pa pusei horvātiski man kaut ko stāstīt. Pēc 3 minūšu garas un neveiklas skaidrošanās viņš pajautāja, vai mana mašīna ir ārā, un pats kkur aizgāja. Pēc momenta viņš izrullēja no garāžas ar savējo opeli un teica, ka izvedīs mūs ārā. Šajā brīdī es domāju, vai es tā darītu Latvijā.
Kad beidzot bijām ārā no tās nolādētās vietas, bija skaidrs, ka vairs nav spēka braukt 70 km līdz ezeriem, meklējām telts vietu tur pat ceļa malās. (*2. piezīme: telts vietu vislabāk meklēt dienas gaismā, jo tumsā viss izskatās piecreiz biedējošāk.) Atradām kaut kādu šaubīgu kempingu / fūru stāvvietu. Pārgurums bija traks un pirmās nakts iracionālās bailes no svešiem ļaudīm neatceros.
Nākamajā rītā metām uz tiem ezeriem, kur aplauzāmies par ieejas maksu. Nočekojām, ka toļetos nekādas matu mazgāšanas nebūs, jo pārāk lielas tautas masas apgrozās. (*3. piezīme: viens no vienojošajiem faktoriem mums ar Kušķi bij tas, ka tīri mati nosaka 80% no tā - nebaidīšos šo vārdu - cik izdevusies ir dzīve.)
Brauciens turpinājās tālāk uz dienvidiem, uz Bosniju un Hercogovinu. Šķērsojot Horvātijas un Bosnijas un Hercogovinas robežu, bija sajūta, ka tieši te sākas mūsu ceļojums. Apkārtējo ainavu papildināja mošejas (45% iedzīvotāju ir musulmaņi), kalni palika stāvāki un oficiālā Eiropa palika aiz muguras.
Pirmo reizi apstājāmies pie veikala mazā ciemā netālu no robežas. Tā kā mati vēl joprojām bija nemazgāti, nodarījām operāciju veikala tualetē. Iepirkām paiku un mēģinājām ar mājāspalicēju palīdzību noskaidrot valūtas kursu, jo šķita, ka nevar būt tik lēti. Vēlāk lēnu garu braucām tālāk uz Sarajevas pusi. Pa ceļam satikām mūsu pirmo aitu ganu, kurš noteikti gribēja ar mums nofotogrāfēties un vēlāk iegadījāmies vietējā "pludmalē" kalnos. Ūdens tirkīzzils, vēss un tīrs, krastā pilns ar brūniem cilvēkiem, kuru reakcija uz mūsu baltumu bija: "Mmm, Scandinavia!" :D
Kad beidzot bijām ārā no tās nolādētās vietas, bija skaidrs, ka vairs nav spēka braukt 70 km līdz ezeriem, meklējām telts vietu tur pat ceļa malās. (*2. piezīme: telts vietu vislabāk meklēt dienas gaismā, jo tumsā viss izskatās piecreiz biedējošāk.) Atradām kaut kādu šaubīgu kempingu / fūru stāvvietu. Pārgurums bija traks un pirmās nakts iracionālās bailes no svešiem ļaudīm neatceros.
Nākamajā rītā metām uz tiem ezeriem, kur aplauzāmies par ieejas maksu. Nočekojām, ka toļetos nekādas matu mazgāšanas nebūs, jo pārāk lielas tautas masas apgrozās. (*3. piezīme: viens no vienojošajiem faktoriem mums ar Kušķi bij tas, ka tīri mati nosaka 80% no tā - nebaidīšos šo vārdu - cik izdevusies ir dzīve.)
Brauciens turpinājās tālāk uz dienvidiem, uz Bosniju un Hercogovinu. Šķērsojot Horvātijas un Bosnijas un Hercogovinas robežu, bija sajūta, ka tieši te sākas mūsu ceļojums. Apkārtējo ainavu papildināja mošejas (45% iedzīvotāju ir musulmaņi), kalni palika stāvāki un oficiālā Eiropa palika aiz muguras.
Pirmo reizi apstājāmies pie veikala mazā ciemā netālu no robežas. Tā kā mati vēl joprojām bija nemazgāti, nodarījām operāciju veikala tualetē. Iepirkām paiku un mēģinājām ar mājāspalicēju palīdzību noskaidrot valūtas kursu, jo šķita, ka nevar būt tik lēti. Vēlāk lēnu garu braucām tālāk uz Sarajevas pusi. Pa ceļam satikām mūsu pirmo aitu ganu, kurš noteikti gribēja ar mums nofotogrāfēties un vēlāk iegadījāmies vietējā "pludmalē" kalnos. Ūdens tirkīzzils, vēss un tīrs, krastā pilns ar brūniem cilvēkiem, kuru reakcija uz mūsu baltumu bija: "Mmm, Scandinavia!" :D
Nākamā nejaušā vieta, kur piestājām, bija ceļmalas miesta cūku/alus/nesaprotams festivāls ar karuseļiem, skaļu mūziku, saldējuma mašīnu, alu un (laikam) kūpinātām cūkām visos kioskos / uz letēm / kafenēs visas ciema vienīgās ielas garumā. Šeit un arī pēc tam arī vēlāk sajutu šajā Eiropas stūrī dzīvojošo apbrīnojamo spēju priecāties un dalīt šo prieku ar citiem. Vieglums, man šķiet, ir tas, kas raksturo viņu pieeju dzīvei.
7/12/2012
Patīk tā lieta. Pirmā daļa. Mы начинаем.
Kaut kad maijā Jelgavas Kreklos (vai varbūt Tōnusā, kuru mēs izglītošanās nolūkos apmeklējām tai pašā liktenīgajā reizē un sabiedējām visus ar to, ka mums mugurā bija vairāk drēbju, nekā vidējam skuķim tur pieklātos) Inka man uzdeva liktenīgo jautājumu. Nē, ne jau par precēšanos. Par atvaļinājumu.
Tai laikā es jau biju gandrīz norakstījusi šo gadu pie tukšajiem gadiem, kad atvaļinājuma prieki būs ikdienišķi - gulēšana līdz divpadsmitiem, filmu skatīšanās, peldēšana. Vienvārdsakot - nekā nedarīšana. Bet, kā saka - ko sēsi, to sēsi.
Maršruts sākotnēji bija aptuvens un skaidrs bija tas, ka mūsu galvenais komandcentrs būs Minhenē, no kurienes sāksies īstais brauciens.
Uz Minheni izbraucām 24. jūnija pēcpusdienā. Pietiekami agri, lai tiktu cauri Lietuvai un Polijā bez fūru konvoja. Plānots bija braukt, kamēr kritīsim.
Pirmā pietura Suvalku Maķis. Klasiski. Man šķiet, pirmo reizi šī Maķa neparasto pievilcību mēs ar Inku sajutām mūsu pirmajā kopējā braucienā uz Poliju 2010. gadā. Kaut kā tā zīme no kalna gala izskatās cēli un nedaudz atgādina Brīvības pieminekli / statuju vai vismaz Latgales Māru. Kad redzu to zīmi no kalna gala, tad man ir skaidrs, ka viss var sākties, viss ir aiz muguras, telefons izslēgts uz nenoteiktu laiku paliek aizmirsts kaut kur somas dziļumos, e-pasti, draudziņi un feisbuki aizbīdās paralēlajā realitātē, kurai nav nekāda sakara ar dzīvi un Polijas ceļu biezokņiem.
Šoreiz Maķim papildus spozmi piešķīra īpašā Euro 2012 ēdienkarte. Tā, tāpat kā norādes uz čempionāta pilsētām un stadioniem radīja sajūtu, ka esmu TAM tuvāk, nekā jebkad agrāk.
Polijas karte var būt spožums un var būt arī posts. Sākums bija spīdošs, jo uz Varšavu braukt nekādu mākslu nevajag. Domāts bija pirms Varšavas nogriezties, lai nebrauktu cauri pilsētai. Paņēmām par ātru to pagriezienu un iepērāmies uz 62. ceļa. Vēlāk lietuvēna un vadātāja plosītas dabūjām kulties pa mazajiem ciemateļiem. Pēdējais, ko atceros no tās nakts, laikam bija Lodža. Benzīntankā, kamēr Inka pildījās, atlūzu. Inka pārņēma vadību, bet pēc kaut kāda laika dzenis pieveica arī viņu un viņa oficiāli paziņoja, ka mēs guļam. Pamodāmies pēc 3 stundām. Sapratām, kur esam, un turpinājām braukšanu. Dienas gaismā viss izskatās citādi un nu jau man likās, ka Polijas karte var būt arī joga - mierīga, rimta un paredzama.
Tomēr pēc Polijas mudžekļiem pateicos visiem jumīšiem, ka atpakaļ nebūs jābrauc pašām, bet visu izdarīs lidmašīnas pilots.
Ap trijiem dienā beidzot bijām Vācijā. Tad garām Drēzdenei un Nirnbergai līdz Minhenei. Te vadātājs parādījās tikai vienu reizi, bet tas nebija nekas, jo mēs jau bijām nolikušas Polijas eksāmenu.
Šķiet, deviņos vakarā bijām Minhenē pie Edgara. Izsmeltas un nekādas. Lūziens nebija ilgi jāgaida.
Nākamajā dienā bija jāatpūšas un jāattīrās no vadātājiem.
27. jūnijā agri no rīta izbraucām no Minhenes Austrijas virzienā. Austrija jau kopš sākta gala man ir patikusi tikai tā uz 6. Akcijas kritās. Pirmkārt, Zalcburgā neatradām centru (gan jau pašas vainīgas), neredzējām nevienu Mocartu un beigu beigās tā pilsēta mūs izveda. Vēlāk, pa bāni braucot, iedomājāmies iebraukt kādā no mazajiem ciematiem, lai redzētu vietējo kolorītu. Bet tur nekā tāda nav. Viss, kas tur ir, ir 5 eiro par iebraukšanu un izbraukšanu, izlaizītas, tukšas ielas un perfekcija, kas ir tik perfekta, ka nav baudāma. Turpmāk neskatījāmies ne pa labi, ne pa kreisi un dūrām cauri uz Slovēniju.
Subscribe to:
Posts (Atom)