10/12/2014

17 mirkļi. 2. daļa.

(1. daļa)

7. a) Pēdējais vakars Žabļakā. Nepiedodami aizmirsu, ka Žabļakā mūs pagodināja arī Anglija. (Varbūt tas izskatās dīvaini, ka es visus šeit saucu, izmantojot valstu nosaukumus, bet šis princips nāk no Mostaras pirmās ballītes nakts, un visu šo cilvēku īstie vārdi pašlaik šķiet absolūti neiederīgi.) Tātad Anglija. Viņš ir džeks uz kādiem 35-40 gadiem un 120% anglis. Mana filoloģiskā sirds dziedāja viņa valodas dēļ, protams, un no tā, KĀ un KO viņš stāstīja - viņa ceļojums tajā brīdī, kad tikāmies, jau ilga 15 mēnešus, un viņš bija bijis apmēram visur, kur es jebkad esmu gribējusi būt. +Viņa stāstnieka skills pa šo laiku ir attīstīts līdz maksimumam. Pilns komplekts.

8. Uz dienvidiem. Ar smeldzīgu sirdi un sev dotu solījumu atgriezties mēs sēžam autobusā un pametam Žabļaku, jo nu jau termiņi nedaudz spiež un jau sākam skaitīt dienas, lai laikā nonāktu tur, kur jānonāk. Nākamās mājas bija Budvā, kas, salīdzinot ar Žabļaka ziemeļu mieru, bija totāls kūrorts. Kā jau es rakstīju pirms diviem gadiem - Melnkalnes ziemeļi un dienvidi ir divas pasaules. 
Budva man saistās ar četrām lietām - ar nebeidzamu sarkanvīna daudzumu, mūsu lielisko (un superlēto) hosteli (Freedom Hostel) pašā, pašā vecpilsētas sirdī, Francijas stāstu par to, kā Alžīrijā nomira viņa vecmāmiņa, un pirmo reizi spēlēto "Never have I ever". Kūrortam atbilstoši mēs tusējām pa pļažu kopā ar simtiem mūsu slāvu kaimiņu, par ko mēs ar Igauniju nebijām apmierinātas. Budvā pirmo reizi sajutām Austrijas un Šveices nosacīto dienvidnieciskumu - viņi pilnīgi normāli varēja pateikt, ka iziet uz 15 minūtēm uz kafiju, un pazust uz 2 stundām. Bet kūrortā kā jau kūrortā - tas mūs nesadusmoja un no sarkanvīna nebija paģiru.

9. Škoderai un Albānijai vispār pienāktos 17 atsevišķas nodaļas, bet nebūs, nebūs - jābrauc pašiem visiem. 
Škoderas hostelis bija diezgan liels hipiju perēklis, bet tur bija briesmīgi jauki (Mi casa es tu casa). Vispār mums visu laiku ļoti paveicās ar hosteļiem.
Pirmais vakars un ejam uz ieteikto kafeni ēst tradicionālo albāņu ēdienu. Kafene jau 50 gadus pieder Pavli, kurš pats tur arī strādā un kurš klājis galdu mūsu hosteļa saimnieces kāzās. Viņš ir viens no tiem tradicionālajiem, 300% sirsnīgajiem albāņu onkuļiem, kurš visus mīl un cienā ar rakiju no pirmā brīža. Ēdiens bija bomba. Rakija vēl joprojām ne tik ļoti. Bet nu labi - Pavli dēļ es varētu izdert arī mucu. 

10. Hipiju virtuvē Škoderā. Pēc Pavli un Melnās aitas bāra sēžam virtuvē un tagad jau ir tas brīdis, kad zinām, ka rīt šķiramies. Mēs tik ilgi esam viņu attālinājuši, ka tagad tas vēl joprojām nešķiet reāli, un mēs arī pēdējā naktī meklējam dažādas iespējas, lai tas nenotiktu. Tā kā ir pēdējais vakars un Austrija ir apsolījis mūs uzzīmēt, viņam vairs nav atkāpšanās ceļa. Mēs esam virtuvē ar sarkanvīnu (protams), un mums visu laiku jāčukst, jo hosteļa saimniece guļ gaitenī (jo viņa gribot redzēt, kādā stāvoklī viņas viesi pārrodas mājās). Šis no TIEM vakariem, kas saglabājams atmiņas kambaros līdz galam un malai pat bez jebkādiem vārdā nosaucamiem iemesliem. 

11. Pirmā nakts Škoderā. Mēs ar Igauniju kā parasti pastāvīgi spēlējam spēli, kurai nav nosaukuma. Pasakot jebkādus vārdus vienlaicīgi, jāpieskaras pie melna. Nu, jūs jau zināt. Līdz šim mēs spēlējām pamata līmenī, un es ļoti spēcīgi jau gadiem zaudēju. Pirmajā naktī Škoderā mēs beidzot pēc 4 gadiem savācām sēnes un iegājām citā līmenī. Kad jau bijām istabiņā (un tur gulēja arī citi cilvēki), rakijas apžilbināti taisījāmies tumsā uz gulēšanu un es nezinu, ko Šveice pateica, ka mēs ar Igauniju automātiski reizē pārjautājām. Un vienā sekundes simtdaļā Igaunija metās pie mana melnā krūštura, un es tajā pašā brīdī ar muguru lecu iekšā skapī. Pēc tam sekoja "What the f*****?" no otra istabas gala, un es no smiekliem gandrīz nosmaku stūrī. Tagad mēs esam 2. līmenī.

12. Satiksme Albānijā. Otrās dienas rīts. Mēs ar Austriju pārpriecājušies un smaidīgi līdz ausīm lavierējam pa Škoderas satiksmi ar riteņiem, kamēr Igaunija un Šveice aizmugurē svīst nāves bailēs. 
Es jau esmu rakstījusi, ka satiksme Albānijā ir tā kā Eifelis Francijā (leim piemērs) vai nu kaut kas tāds, bez kā izbaudīšanas mājās braukt nav ieteicams. Albānijā ir vēl kādas pāris lietas, bet satiksme ir pāri visam. Es nezinu, kā tas tiek panākts, bet satiksme ir episka. Un vēl ar riteņiem! Būtiskākais ir būt atvērtam pārsteigumiem, kas var nākt pilnīgi no jebkuras puses. Un vēl būtiski ir neievērot nekādus loģikas principus vai - nedod, dies' - satiksmes noteikumus! No, no.

13. Tirānas kokteiļu pēcpusdienas, vakari un rīti. Pirmā diena ar Igauniju un Itāliju. Pusdienas laikā esam sapratušas, ka Tirānā nav īpaši daudz aktivitāšu vai lietu, kas noteikti jāredz. BET - līdz turienei ir nonācis smuko hipsteru kafejnīcu vilnis un Bloka rajonā tādas ir uz katra stūra un ielu garumā. Jau pirmajā dienā mēs atradām savu mīļāko (Nga Nena) un pavadījām tur kādas 4 stundas. Un nākamajās dienās vēl kādas 6. Vakaros mūsu mīļākais bija Radio bārs. 
Ja pilsēta pati par sevi nav superaizraujoša, tad kokteiļu kultūru viņi ir izkopuši līdz pilnībai. Tagad kādu laiku kokteiļus nedzeršu. 

14. Kosovas robeža. Ar Igauniju agri no rīta izbraucam no Tirānas, lai paspētu uz Skopji un lidmašīnu  nākamajā dienā. Esam uz Kosovas robežas, standarta pasu pārbaude, viss normāli - robežsargs, zīmodziņi. Bet pēc 5 minūtēm saprotam, ka kaut kas nav riktīgi. Visi, protams, runā tikai albāniski, bet saprotam, ka jākāpj ārā un būs somu pārbaude. Pirmo reizi šo padsmit dienu laikā, kad visas robežas šķērsotas kādas 10 reizes. Aptuveni nočeko somas, esam atpakaļ autobusā un pa logu redzam, kā robežsargs izvilcis ieroci no maisiņa un čeko tēmeklī kaut ko. Jo - why not. Galu galā izrādās, ka džeks, kas sēdēja pāris krēslus no mums, mēģinājis maisiņā ievest Kosovā ieroci. Par viņa likteni vēsture klusē, jo viņš palika tur. Mēs savukārt nokavējam autobusu no Prištinas uz Skopji. Pateicamies Juniversam, ka lidmašīna ir tikai nākamajā dienā.

15. Skopje ir mūsu pēdējā pilsēta. Jāatzīst - tai brīdī jau jūtas nogurums un pofigs. Hostelī (Urban Hostel - salīdzinoši patālu no centra, bet foršs) recepcijas džeks mēģina mums stāstīt, kas noteikti jāredz, bet mēs esam pilnīgi neatsaucīga publika. Skopjes centrs tāpat kā iepriekšējā reizē šokē ar to skultpūru sērgu, kas pa šiem gadiem ir vērtusies plašumā, bet citādi nekas šokējošs nenotiek. Izdzeram nu jau baltvīnu (jo sarkanvīns arī šodien ir off the table) un aizejam gulēt desmitos. Nākamajā dienā braucam uz lidostu, Igauniju iespiež autobusa durvīs, jo mums nav biļešu, un mēs gandrīz nokavējam lidmašīnu, jo viss, protams, uz atvadām notiek Balkan time.

16. 26 stundas Frankfurt Hahn lidostā šoreiz nešķiet grūtas, jo sistēma jau ir atstrādāta, šoreiz nočekojam netālā ciema iespējas, kuru nav. Staigājam pa āru un agri ejam gulēt. Šoreiz nogurums un laikam pofigs tāds, ka noguļu kādas 9-10 stundas pilnīgā bērna miegā. 

17. Noslēguma vietā. Grūti definēt, kas padara šo visu par trip of my life. Tā nav viena lieta, vieta vai cilvēks, bet visu apstākļu un cilvēku kopums, ko Juniversam labpatikās sabīdīt tajā laika sprīdī. 
Pēcsajūta bija un ir Jaunā gada sajūta, kad ar desmitkārtīgu spēku gribas mesties iekšā darbos un dienās. Iedvesmas, atmiņu, joku un draudzību rezerves ir uzkrātas kā nekad.

10/08/2014

17 mirkļi. 1. daļa.

Dzimšanas dienā ar rabarberu vīnu sirdī gan jau nav tā ieteicamākā reize, kad kaut ko rakstīt, bet, man domāt, ka tas stāvoklis vislabāk atspoguļo visu patieso esības vieglumu. Tātad mēs atkal bijām Balkānos. Un šoreiz, kad es saku "mēs", es domāju, es un Igaunija. Un šoreiz mēs sākotnēji domājām, ka tā ir pēdējā reize. Bet nu - kas tev deva. Nemaz nav ne pēdējā, ne pirmspēdējā. Galīgi nē. 
Šī bija mana ceturtā reize Balkānos. Katra reize ir bijusi pilnīgi citāda, pretpols, un viss ir bijis CITS. Par iepriekšējām reizēm man ir bijušas dažādas sajūtas attiecībā uz to referēšanu citiem. Dažbrīd man ir gribējies grafisku, fotogrāfisku vai hronoloģisku attēlojumu, dažkārt man šķitis, ka tie, kas nav bijuši, nekad nesapratīs. Par šo reizi man gribas tikai mirklīgu attēlojumu. Par nozīmīgākajiem brīžiem. Par tiem brīžiem, ko es vienmēr (tā man pašlaik šķiet) atcerēšos, par tiem brīžiem, kuru dēļ es braukšu tur vēl, par tiem, kuru dēļ ir vērts dzīvot, lai cik banāli tas neizklausītos.
Jāsāk ar to, ka šis bija mans ilgākais ceļojums Balkānos. Prom biju 16 dienas, kas ietver dienas visai mājīgajā Frankfurt Hahn lidostā. Bet tas piederas pie lietas. Mūsu mērķis šoreiz bija veikt apli un atgriezties Skopjē, lai lidotu atpakaļ uz civilizēto Eiropu. Pārējais viss, kas bija plānā, bija samērā miglains. Vienīgais guiding light bija Tirāne un Chiara, pārējais viss varēja būt jebkāds. Un bija vislabākais. Šodien man Kriksis teica, ka es vienmēr tā saku par ceļojumiem, un tā ir taisnība. Bet kaut kādā vīzē es nezinu, kā šo varētu atkārtot. 
Bet nu atkal jau - ievads ir par garu.

17 Balkānu mirkļi. 
1. Pēc 11 stundām autobusā no Skopjes mēs ar Igauniju sēžam Herceg Novi (Melnkalne) autoostā (tas būtu pārāk cienīgs nosaukums tai budkai) un jau pirmajās stundās piedzīvojam vilšanos tajā, ko saka Internets par šo vietu, un tajā, kas notiek reāli uz vietas. No ūsainas un milzīgas tantes mēs uzzinām, ka autobusa brauciens uz Mostaru (Bosnija) maksā 30 eiro, kaut gan Internets apgalvoja, ka 15. (Šis brīdis nav tik nozīmīgs kā tāds, bet tam ir nozīme tālākajā attīstībā. Ja mēs nolemtu nebraukt, es nezinu, kā tas viss būtu.) Mēs sēžam autenē un galvā pārcilājam ciparus. Galu galā mēs nonākam pie yolo. Kas var oficiāli saukties par mūsu turpmākā ceļojuma devīzi.

2. Otrais vakars Mostarā. Gandrīz visu dienu esam pavadījušas hosteļa istabiņā, dzerot vīnu, pļāpājot un atgūstot nokavēto, un - nenoliegšu - mēs gulējām. Daudz. Arī turpmāk. Pēc nomaldīšanās pilsētā, kurā nomaldīties ar mūsu pieredzi ir grēks, mēs atgriežamies hostelī, un, lai izrādītu cieņu mūsu hosteļa īpašniekam, ejam uz common room dzert savu vīnu un it kā socializēties. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad neko negribi un negaidi un dabū pēc pilnas programmas. Pēc varbūt piecām stundām mēs jau esam pieci, un mēs zinām, ko Bosnijā nozīmē "prostitute time", kā arī esam saņēmušas netiešu norādi, ka vīns par mums neko labu neliecina. Lai varētu skaļi smieties, mēs pametam hosteli un mēģinām atrast citu vietu, kur drīkst skaļi smieties. Nevaru atrast ciparu, bet nu musulmaņu Bosnijā ir daudz. Tas arī izskaidro to, ka vienīgā vieta, ko atrodam, ir hostelis, kurā vienīgie nomodā esošie personāži ir skaidrā un vīrieši. Viņi mūs uzlūko kā atnācējus. Mēs dabūjam savu pirmo sļivovicu, alu un rakiju. Par brīvu. Jo mēs esam draugi. 

3. Ceļā uz Nikšič ar Šveici un Austriju. Un Ādo. Viņš ir mūsu bosniešu drauga draugs, kurš apsolījis mūs aizvest līdz Melnkalnei. Ādo ir lielisks. Viņš 10 gadus strādājis Vācijā, runā vāciski un viņam patīk roks. Tā ir pirmā diena, kad dzirdam ne-Balkānu mūziku, un tas ir atsvaidzinoši. Pa ceļam līst no sirds. Ir tādas reizes, kad redzi, ka tiešām - līst vairāk nekā pa Jāņiem. Pāri kalniem velkas melni mākoņi, un ar 0,001% mēs baidāmies, ko mums nesīs Melnkalne. Bet Ādo tikmēr saka, ka šo ceļu ir mērojis 30 gadus un varētu nobraukt arī ar acīm ciet. Man nav pilnīgi nekādu šaubu. 

4. Pēc 3 stundām un 3 tumšajiem Nikšič aliem (tas ir vienīgais, kas ir labs tajā pilsētā) mēs izkāpjam Žabļakā, aptuveni 1500 virs jūras līmeņa, vēsumā un totālos ziemeļos. Pilnīgi dabiski mums pievienojas divi citi tautieši no autobusa (šeit domāts no Eiropas, jo kaut kādā vīzē viņi bija mūsējie no sākta gala). Arī viņiem nav hosteļa. Mūsu Mirans mums ir ieteicis atrast hosteli (Hikers' Den, ja kas), kurš esot labs un kurā būšot skidons (bet nebija). Mēs ejam no autoostas centra virzienā. Tie, kas jebkad bijuši Žabļakā, zinās, ka "centrs" ir stipri pārspīlēti. Visu to vietu var nesteidzoties izstaigāt 20-30 minūtēs. Mēs, protams, nedaudz apmaldāmies. Ieklīstam privātmāju rajonā un nevaram atrast hosteli. Iedomājamies uzjautāt pa ielu braucošai mašīnai. Vīrietis labākajos gados noplāta rokas un aizbrauc. 
Seko zelta vērts mirklis.  Es pagriežos, ieraugu numura zīmi un kliedzu pa visu ielu: "It's a Latvian car!" Man aizbrauc jumts un es no vienas puses skrienu pakaļ, no otras puses saprotu, ka nevajag jau. Tas tautietis tā kā nominstinās, bet laikam nobīstas no trakās un aizbrauc. (Es tagad ceru, ka viņš lasa un domā - āāā, tāpēc viņa kliedza un skrēja pakaļ!) Pēc kādām 5 minūtēm mēs atrodam hosteli, kura šefs ir brīnišķīgs. Viņa angļu valoda ir kā kalnu avots, un viņš ir absolūti reālistisks par mūsu kalnā kāpšanas spējām jau no pirmajām minūtēm. (T.i., viņš redz, ka mēs safočēsim 100 bildes jau pirmajos 200 metros un pārējo laiku, visticamāk, dzersim vīnu.) Nezināmā veidā šeit pirmo reizi es sajūtu sevī kaut kādu kompromisa meklēšanas skillu, jo es izkaulēju viņam 6 vietas hostelī, kaut gan viņš pirms brīža bija teicis, ka viss ir booked. 

5. Kalnu namiņš. Mājiņa ir aiz paša īstā hosteļa, un otrā mājas daļā dzīvo local people, bet, neskatoties uz to, viņa ir ideāla. Man šķiet, tā mājiņa un laiks kalnos ir mana šī ceļojuma labākā pieredze. Tas bija brīdis, kad mēs patiešām iepazinām viens otru un atvadas vēl nešķita reāli iespējamas. Tajās dienās mums vēl šķita, ka šis turpināsies mūžīgi. Par pirmo vakaru man nenāk prātā nekas spilgts, bet tur bija spēcīgs atmosfēras spiediens un 100% clicking. Vācieši mūs tā īsti atzina tikai pēdējā vakarā, bet tai pirmajā bija kaut kas ļoti labs un īsts. Tā lekšana uz ecēšām ar viņiem laikam piebēra sāli visā tajā mūsu cukurā.

6. Vēl joprojām Žabļaks. Mēs esam uzkāpuši pa dubļu takām un mērenu lietu līdz otrajam ezeram. Drausmīgā tempā (by that meaning superlēni), vazājoties pa sānu ceļiem un pīpējot pa ceļam, mēs beidzot sēžam pie tā otrā ezera (kopā ir trīs ezeri, viens par otru augstāk, viens par otru skaistāks) un otrā ezera pusē redzam vāciešus, kuri mums tā īsti tad vēl nepatīk, un mēs nedaudz ņirgājamies par viņiem. Viņi atšķirībā no mums ir piecēlušies laikam sešos un bijuši reāli kalnos, bet tas mums neliedz viņiem kliegt uz otru ezera pusi: "Are you drunk?"  

7. Pēdējās vakariņas Žabļakā. Vācieši ir totāli mūsējie un mauc jokus savā stilā. Austrija mums gatavo pastu. (Mēs visu laiku viens otram gatavojām pastu.) Nu jau turpmākais ceļš, grafiks, dzīve un atvadas, kaut gan tikai no vāciešiem, ir pilnīgi reālas. Tai pēdējā vakarā bija tā labo vakaru sajūta, kas sameklē mūs pietiekami reti, lai mēs to spētu pamanīt. Mēs visi bijām savējie. Tai brīdī un vietā mums nevajadzēja nevienu citu. Laikam tas ir tas skaistākais, ka kaut kur tūkstošiem kilometru prom nekurienē atrodas tavi cilvēki. Kaut vai uz pāris stundām. Bet tavējie.

Turpinājums būs.