Patīk tā lieta. Otrā daļa. Slovēnija, Horvātija, Bosnija un Hercogovina.

Slovēnija būtu viena atsevišķa, veca stāsta vērta, bet, šķiet, ir pagājis pārāk ilgs laiks, lai to stāstu varētu izstāstīt ar pienācīgajām krāsām un smaržām. Arī vislabākie stāsti mēdz pabalot atmiņā. All in all Slovēnija ir kā tava videnes labākā draudzene, kurai arī pēc 15 gadiem vari izstāstīt visu, un viņa sapratīs.
Pirmā apstāšanās vieta Slovēnijā bija Bledas ezers, kurš bija pavisam skaists, nedaudz tirkīzzils un ar saliņu vidū. (*1. piezīme: Godīgi sakot un skrienot notikumiem pa priekšu, pēc Melnkalnes daudz kas tagad šķiet nenozīmīgs. Bet šo pašlaik var neņemt vērā.) Uztaisījām 100 ezera un gulbju bildes, pamērcējām mellās pēdas un metām tālāk uz citu ezeru, kas bija vēl tirkīzzilāks.

Tālāk cauri dārgajai Ļubļanai, kur biš atkal lietuvēns mūs pavazāja aiz deguna, bet ar laiku pie tā pierod un neķer kreņķi. Kaut kur aiz Ļubļanas tapa ļoti būtisks teiciens, kas piederas pie lietas brīžos, kad pārāk nepacietīgi ceļotāji nespēj sagaidīt oficiālu apliecinājumu braukšanas virziena pareizībai. Sit back and relax, jāļaujas ceļam un sajūtai, jo "tava zīme nāks".
Nākamā pietura bija Zagreba. Tur bijām jau pievakarē, un atkal mūs sagaidīja vadātājs, kas bija sācis likt norādes uz pilsētas centru, bet tad viņam apnika. Tāpēc mēs atjēdzāmies tikai tad, kad jau bijām ārā no pilsētas otrā pusē un bija jāmet riņķī. Zagreba kaut kā mani paņēma ar vakara gaismu, futbolu centrālajā laukumā un vispārējo vasaras atmosfēru. Vēl joprojām man ir tāda sajūta, ka gribētu tur atgriezties, lai uz pāris dienām aizmirstu par algas dienām, servisiem, remontiem, frizieriem un dzīves mērķiem.

Plānā bija tajā pašā vakarā aizmest līdz Pļitvička jezera un tur arī gulēt. Bet nu - kā jau parasts - lietuvēns bija atpakaļ un šoreiz pa nopietno. (Pašlaik man šķiet, ka šī bija pēdējā reize, kad viņš pārbaudīja mūsu izturību, bet varbūt es kļūdos.) Maldījāmies pa Karlovač, kas dienas gaismā gan jau nav lielāka par mūsu pašu Dobeli. Šajā reizē lietuvēns laikam bija meties uz vienu roku ar vadātāju un viņi abi bija īpaši pacentušies, lai saliktu norādes uz pilsētām, kuras atrodas visur citur tikai ne tur, kur mums vajag. Kad mēs laikam jau trešo reizi bijām uzsākušas braukt par jaunu, atjēdzāmies pašā pilsētas nomalē un tur tipiskā Līvānu mājā bija bārs. Tur, protams, neviens nekādās valodās un mēlēs nerunāja. Bārmene un viņas čalis mēģināja pa pusei vāciski, pa pusei horvātiski man kaut ko stāstīt. Pēc 3 minūšu garas un neveiklas skaidrošanās viņš pajautāja, vai mana mašīna ir ārā, un pats kkur aizgāja. Pēc momenta viņš izrullēja no garāžas ar savējo opeli un teica, ka izvedīs mūs ārā. Šajā brīdī es domāju, vai es tā darītu Latvijā.
Kad beidzot bijām ārā no tās nolādētās vietas, bija skaidrs, ka vairs nav spēka braukt 70 km līdz ezeriem, meklējām telts vietu tur pat ceļa malās. (*2. piezīme: telts vietu vislabāk meklēt dienas gaismā, jo tumsā viss izskatās piecreiz biedējošāk.) Atradām kaut kādu šaubīgu kempingu / fūru stāvvietu. Pārgurums bija traks un pirmās nakts iracionālās bailes no svešiem ļaudīm neatceros.
Nākamajā rītā metām uz tiem ezeriem, kur aplauzāmies par ieejas maksu. Nočekojām, ka toļetos nekādas matu mazgāšanas nebūs, jo pārāk lielas tautas masas apgrozās. (*3. piezīme: viens no vienojošajiem faktoriem mums ar Kušķi bij tas, ka tīri mati nosaka 80% no tā - nebaidīšos šo vārdu - cik izdevusies ir dzīve.)
Brauciens turpinājās tālāk uz dienvidiem, uz Bosniju un Hercogovinu. Šķērsojot Horvātijas un Bosnijas un Hercogovinas robežu, bija sajūta, ka tieši te sākas mūsu ceļojums. Apkārtējo ainavu papildināja mošejas (45% iedzīvotāju ir musulmaņi), kalni palika stāvāki un oficiālā Eiropa palika aiz muguras.
Pirmo reizi apstājāmies pie veikala mazā ciemā netālu no robežas. Tā kā mati vēl joprojām bija nemazgāti, nodarījām operāciju veikala tualetē. Iepirkām paiku un mēģinājām ar mājāspalicēju palīdzību noskaidrot valūtas kursu, jo šķita, ka nevar būt tik lēti. Vēlāk lēnu garu braucām tālāk uz Sarajevas pusi. Pa ceļam satikām mūsu pirmo aitu ganu, kurš noteikti gribēja ar mums nofotogrāfēties un vēlāk iegadījāmies vietējā "pludmalē" kalnos. Ūdens tirkīzzils, vēss un tīrs, krastā pilns ar brūniem cilvēkiem, kuru reakcija uz mūsu baltumu bija: "Mmm, Scandinavia!" :D

Nākamā nejaušā vieta, kur piestājām, bija ceļmalas miesta cūku/alus/nesaprotams festivāls ar karuseļiem, skaļu mūziku, saldējuma mašīnu, alu un (laikam) kūpinātām cūkām visos kioskos / uz letēm / kafenēs visas ciema vienīgās ielas garumā. Šeit un arī pēc tam arī vēlāk sajutu šajā Eiropas stūrī dzīvojošo apbrīnojamo spēju priecāties un dalīt šo prieku ar citiem. Vieglums, man šķiet, ir tas, kas raksturo viņu pieeju dzīvei.

Vēlā pēcpusdienā bijām Sarajevā. (*4. piezīme: kopš Belgradas 2010. gadā, man vienmēr bija gribējies uz Sarajevu. Bez konkrētiem iemesliem jau kādu laiku Sarajeva bija mana apsolītā zeme, un, kad Inka teica, ka mēs uz turieni brauksim, es sapratu, ka kaut kad sen ceļā no Rīgas uz Prāgu lieliskā trijnieka burtiski pieredzētā frāze: “Lūdz un tev taps dots!” vēl joprojām strādā.) Par Sarajevu!