Pirmā pieturvieta Melnkalnē bija tilts pāri upei. Skan jau, protams, ikdienišķi un nekas īpašs. Lieta tajā, ka šis ir tilts pāri skaistākajai upei pasaulē. (Šeit un turpmāk būs ļoti daudz jūsmīgu teikumu.)
Ar šo pieturu saistās divi stāsti.
Pirmais ir tas, ka es šo vietu biju redzējusi Inkas bildēs un nekad iepriekš nedomāju, ka es tur tā vienkārši pierullēšu ar mašīnu.
Otrs stāsts ir par Hаша Pаша. Kaut kad iepriekš biju prasījusi Inkai, vai viņi kādreiz šajā Eiropas nostūrī ir satikuši tautiešus. Protams, ka nē. Kad piebraucām pie tilta, kraujas malā mums priekšā bija mašīna ar Latvijas numura zīmi. Lieki teikt, ka mēs ļoti sapriecājāmies un uzvilkāmies par to, cik tas ir skaisti, ka šādā vietā satiekam savējos (man kaut kā vienmēr liekas, ka tur ārpusē visi ir vairāk savējie, nekā te iekšā). Bet mūsu prieks bija pāragrs. Gājām uz “skatu laukumu”, kas bija mazs pleķītis kraujas malā, skaļi runājot latviski, un tur arī aplauzāmies. Tie cilvēki ne tikai nesaprata, ka tā skaņa ir kaut kāda pazīstama, bet vispār nereaģēja uz neko pa vidam savām taimera bildēm. Sad, sad, sad. Sen nebij bijusi tāda aplauziena sajūta. Bet nu labi. Skats uz tiltu un tirkīza upe lejā spēja aizslaucīt lielāko daļu aizvainojuma un atturēja mūs no nacionālā jautājuma cilāšanas. Kādu brīdi apbrīnojām un izbaudījām skatu un braucām tālāk uz tiltu.
Ar šo pieturu saistās divi stāsti.
Pirmais ir tas, ka es šo vietu biju redzējusi Inkas bildēs un nekad iepriekš nedomāju, ka es tur tā vienkārši pierullēšu ar mašīnu.
Otrs stāsts ir par Hаша Pаша. Kaut kad iepriekš biju prasījusi Inkai, vai viņi kādreiz šajā Eiropas nostūrī ir satikuši tautiešus. Protams, ka nē. Kad piebraucām pie tilta, kraujas malā mums priekšā bija mašīna ar Latvijas numura zīmi. Lieki teikt, ka mēs ļoti sapriecājāmies un uzvilkāmies par to, cik tas ir skaisti, ka šādā vietā satiekam savējos (man kaut kā vienmēr liekas, ka tur ārpusē visi ir vairāk savējie, nekā te iekšā). Bet mūsu prieks bija pāragrs. Gājām uz “skatu laukumu”, kas bija mazs pleķītis kraujas malā, skaļi runājot latviski, un tur arī aplauzāmies. Tie cilvēki ne tikai nesaprata, ka tā skaņa ir kaut kāda pazīstama, bet vispār nereaģēja uz neko pa vidam savām taimera bildēm. Sad, sad, sad. Sen nebij bijusi tāda aplauziena sajūta. Bet nu labi. Skats uz tiltu un tirkīza upe lejā spēja aizslaucīt lielāko daļu aizvainojuma un atturēja mūs no nacionālā jautājuma cilāšanas. Kādu brīdi apbrīnojām un izbaudījām skatu un braucām tālāk uz tiltu.
Uz tilta parastajā pasaulē, kā zināms, apstāties un stāvēt ir aizliegts. Bet ne jau Melnkalnē. Te ir jāapstājas un jāsaglabā tas skats savā cietajā diskā pelēkiem rudens vakariem (kā šodien) un saulainiem rītiem.
Pēc tilta braucām tālāk uz Mratinjē (pirmie ieceļotāji laikam bija francūži), kas ir ciemats nekurienes vidū ar kādām varūt padsmit mājām, kas izkaisītas aptuveni divu līdz trīs km2 platībā. Tur beidzas ceļš un, man šķiet, tur beidzas pasaule. Jo tālāk par to skatu, kas pavērās no mūsu tās nakts apmetnes vietas, pasaulē nav, kur iet.
Izvērtējām iespējamās vietas telts celšanai. Ņemot vērā, ka tur nebija tieši neviena cilvēka, mums piederēja visa pasaule. Tā kā bija vēl tikai pēcpusdiena, aizbraucām līdz Plužiņē, kas ir reģiona centrs. Tas, protams, nav tā, kā tas izklausās. Tur ir pāris daudzdzīvokļu mājas un dažas privātmājas un izmēru ziņā droši vien nav lielāka par Līvbērzi (skat, ko saka Wikipēdija). Plužiņē iegājām veikalā, kā jau parasti nobrīnījāmies par cenām (būtiski atzīmēt, ka papildu visiem citiem plusiem Melnkalnē ir eiro apvienojumā ar zemām cenām), iepirkām arbūzu un braucām pusdienās uz, iespējams, visskaistāko pusdienu vietu ever.
Pēc garām, garām pusdienām, kuru laikā bija jāiznīcina visi krājumi, kas karstumā varēja sākt bojāties, braucām atpakaļ uz Mratinjē, uzslējām telti, savārījām zupu un es vēl joprojām nespēju sākt ticēt savām acīm, ka šī vieta ir reāla.
Izvērtējām iespējamās vietas telts celšanai. Ņemot vērā, ka tur nebija tieši neviena cilvēka, mums piederēja visa pasaule. Tā kā bija vēl tikai pēcpusdiena, aizbraucām līdz Plužiņē, kas ir reģiona centrs. Tas, protams, nav tā, kā tas izklausās. Tur ir pāris daudzdzīvokļu mājas un dažas privātmājas un izmēru ziņā droši vien nav lielāka par Līvbērzi (skat, ko saka Wikipēdija). Plužiņē iegājām veikalā, kā jau parasti nobrīnījāmies par cenām (būtiski atzīmēt, ka papildu visiem citiem plusiem Melnkalnē ir eiro apvienojumā ar zemām cenām), iepirkām arbūzu un braucām pusdienās uz, iespējams, visskaistāko pusdienu vietu ever.
Pēc garām, garām pusdienām, kuru laikā bija jāiznīcina visi krājumi, kas karstumā varēja sākt bojāties, braucām atpakaļ uz Mratinjē, uzslējām telti, savārījām zupu un es vēl joprojām nespēju sākt ticēt savām acīm, ka šī vieta ir reāla.
Domāju par to, kāpēc Melnkalnē ir tā "aiz priekškara" sajūta. Man šķiet, tāpēc, ka tur ir klusums. Tur nav cilvēku un drūzmas. Tur vēl ir tā sajūta, ka viss ir īsts un neskarts, un pilnīgi iespējams, ka šodien tu esi pirmais un pēdējais cilvēks, kas brauks pa šo ceļu. (Šitais laikam skan kā no reklāmas :D)
Bet tiešām - uz Melnkalni ir jābrauc. Un ātri. Jo vēl pāris gadus tur nebūs tūrisma autobusu, pārbāztu baznīcu un kalnu taku, nebūs labu ceļu un apgaismotu tuneļu. Nu jau maz ir tādu vietu.
Nākamajā rītā laikam cēlāmies agri. Vai arī man tā liekas. Patusējāmies ar aitām, izmazgājām matus it kā vienā no vistīrākajiem ūdeņiem pasaulē. Šim pierādījumu internetā gan man neizdodas atrast.
Tai dienā plānā bij tikt līdz Žabļak, kas ir blakus novada / rajona centrs. Tur ir bišķiņ vairāk iedzīvotāju, nekā Plužiņē, un tur ir arī vairāk pilsētas (tas ir skaļi teikts) sajūtas. Bet, lai tiktu līdz Žabļakam, jābrauc 70 km pa ceļu, kurš varbūt, salīdzinot ar iepriekšējiem, nav tik ekstrēms braukšanas ziņā, bet toties ir tik ekstrēmi skaists, ka jāapstājas ir aiz katra līkuma un pie katra pakalna. Jo neapstāties būtu grēks. Tur ir pilns ar aitām un aitu ganiem pakalnos, privātmājām nekurienes vidū un pilns ar elpu aizgrābjošām ainavām.
Bet tiešām - uz Melnkalni ir jābrauc. Un ātri. Jo vēl pāris gadus tur nebūs tūrisma autobusu, pārbāztu baznīcu un kalnu taku, nebūs labu ceļu un apgaismotu tuneļu. Nu jau maz ir tādu vietu.
Nākamajā rītā laikam cēlāmies agri. Vai arī man tā liekas. Patusējāmies ar aitām, izmazgājām matus it kā vienā no vistīrākajiem ūdeņiem pasaulē. Šim pierādījumu internetā gan man neizdodas atrast.
Tai dienā plānā bij tikt līdz Žabļak, kas ir blakus novada / rajona centrs. Tur ir bišķiņ vairāk iedzīvotāju, nekā Plužiņē, un tur ir arī vairāk pilsētas (tas ir skaļi teikts) sajūtas. Bet, lai tiktu līdz Žabļakam, jābrauc 70 km pa ceļu, kurš varbūt, salīdzinot ar iepriekšējiem, nav tik ekstrēms braukšanas ziņā, bet toties ir tik ekstrēmi skaists, ka jāapstājas ir aiz katra līkuma un pie katra pakalna. Jo neapstāties būtu grēks. Tur ir pilns ar aitām un aitu ganiem pakalnos, privātmājām nekurienes vidū un pilns ar elpu aizgrābjošām ainavām.
Žabļaka pašvaldība izvietojusies apkārt Durmitora Nacionālajam parkam. Un Durmitors ir kalnu masīvs (tā laikam to sauc), kura augstākā virsotne ir Bobotovs Kuks (2522 m). Un apstājāmies mēs laikam tieši Bobotova Kuka pakājē, kaut gan to pēc kartes sapratām tikai pēc tam. Augšā kāpt gan nebij plānā, sākumā gribējām tikai nedaudz pastaigāties. Bet, kad bijām pagājušās laikam kādus 300 metrus, jau jutās izaicinājuma garša un, protams, augšup skatoties, likās, ka līdz pašai augšai tāds strēķītis vien ir (te visi īstie kāpēji noelšas šokā :D). Bez tam krokši proved to be good kāpšanai. Tas gan spēkā tikai augšup kāpjot, konstatējām, ka uz leju vajag citus apavus. (Te jau droši vien kāpēji dzer šņabi, lai aizmirstu.) Bet tā virsotnes attāluma sajūta (vai drīzāk ne-sajūta) ir tikai un vienīgi pieredzes trūkums. Pēc šī kāpiena katra ziņā es sapratu to, kapēc kāpt ir forši un kāpēc ir forši būt tur augšā. Nākamajā reizē mēs ar Inku varbūt nevilksim kleitas / svārkus un krokšus un kāpsm līdz galam. Šai reizē bijām, šķiet, kādus 100 metrus no pašas īstās virsotnes. Bet tie 100 metri bij klints, kas varbūt tomēr krokšu ražotājiem nebij prātā, kad viņi taisīja tās gumijas čībiņas. Vismaģiskākais mirklis tur augšā bija tad, kad uz 2 sekundēm redzējām helikopteri lidojam zem mums. Apsvērām, ka tie noteikti ir mūsu apdrošinātāji, kas mūs jau meklē.
Kāpiens lejā bija nedaudz sarežģītāks, jo gumija slīd. Kādu brīdi gājām ar plikām pēdām, bet bija pārāk akmeņains. Jau gandrīz lejā Inka biš nošļūca pa sērsnu, lai dabūtu bildi sniegā jūnijā. Un lejā pie mums pienāca vietējais onka Reebok botās, kurš sākumā tāpat aprunājās par laika apstākļiem sev vien zināmā valodā, bet pēc kāda brīža atāca vēlreiz un sāka pikoties. Pēc cīņas, kurā viņš pierādīja, ka pikojas kā profesionālis, viņš mums ieteica salikt sniegu pudelēs, lai būtu auksts dzeramais ūdens. Paņēmām sniegu un braucām tālāk.
Līdz Žabļakam turpinājām visur apstāties un, šķiet, pa šiem 70 km tapa lielākā daļa visu labāko bilžu, jo tās, kas bija tapušas pirms tam likās “meh” un daudz bija jādzēš, savukārt pēc tam jau vairs neko daudz negribējās fotografēt.
Žabļakā paēdām pusdienas un aizbraucām uz Črno jezero (t.i., Melnezers vulgaris). Apkārt ezeram ir dažāda garuma pārgājiena takas. Sākumā apsvērām iet uz Ļedina Pečina (Ledus ala), kas ir 6 stundu gājiens. Beigās paņēmām parasto taku un atlikām Ļedina Pečina uz nākamo reizi. It kā jau parastā taka, bet tāpat vadātājs bij klāt un Inkai sanāca biš pa krauju uzmest augšā. Čaļi bij salikuši maldīgas zīmes. Bet kopumā tā bija laba pastaiga, varbūt nedaudz pensionāriska, salīdzinot ar pastaigu Bobotovā Kukā. Bet laba.
Līdz Žabļakam turpinājām visur apstāties un, šķiet, pa šiem 70 km tapa lielākā daļa visu labāko bilžu, jo tās, kas bija tapušas pirms tam likās “meh” un daudz bija jādzēš, savukārt pēc tam jau vairs neko daudz negribējās fotografēt.
Žabļakā paēdām pusdienas un aizbraucām uz Črno jezero (t.i., Melnezers vulgaris). Apkārt ezeram ir dažāda garuma pārgājiena takas. Sākumā apsvērām iet uz Ļedina Pečina (Ledus ala), kas ir 6 stundu gājiens. Beigās paņēmām parasto taku un atlikām Ļedina Pečina uz nākamo reizi. It kā jau parastā taka, bet tāpat vadātājs bij klāt un Inkai sanāca biš pa krauju uzmest augšā. Čaļi bij salikuši maldīgas zīmes. Bet kopumā tā bija laba pastaiga, varbūt nedaudz pensionāriska, salīdzinot ar pastaigu Bobotovā Kukā. Bet laba.
Pēc Črno Jezero bij pagurums un braucām atpakaļ uz Žabļaku, kur iepirkām ēdienu. Vēlāk braucām ārā no pilsētas un meklējām telts vietu. Iegriezām random ceļā un atradām vietu mežmalā. Apēdām zupu, pasēdējām mēnesnīcā ar, šķiet, Bosnijas sulveidīgu vīnu un metām snaust.
No rīta mašīnu un telti bij apsēduši mušu mākoņi un mēs pilnā ātrumā metāmies prom no turienes.
Pēdējā pieturvieta Melnkalnē bija Taras kanjons, kas, man šķita vairāk ķeksīša vieta - ja jau tur esam, tad ir jāredz dziļākais upes kanjons Eiropā un jāiemet akmens upē, lai izskaitītu, cik sekundēs viņš sasniedz ūdeni. 10 sekundēs.
No rīta mašīnu un telti bij apsēduši mušu mākoņi un mēs pilnā ātrumā metāmies prom no turienes.
Pēdējā pieturvieta Melnkalnē bija Taras kanjons, kas, man šķita vairāk ķeksīša vieta - ja jau tur esam, tad ir jāredz dziļākais upes kanjons Eiropā un jāiemet akmens upē, lai izskaitītu, cik sekundēs viņš sasniedz ūdeni. 10 sekundēs.
Te arī beidzās mana Melnkalne. Lai gan atpakaļ arī braucām cauri Melnkalnei gar jūru, tā puse likās pilnīgi cita pasaule, jo tur tūrisms un kūrorts ir uz katra stūra.
No comments:
Post a Comment