17 mirkļi. 2. daļa.

(1. daļa)

7. a) Pēdējais vakars Žabļakā. Nepiedodami aizmirsu, ka Žabļakā mūs pagodināja arī Anglija. (Varbūt tas izskatās dīvaini, ka es visus šeit saucu, izmantojot valstu nosaukumus, bet šis princips nāk no Mostaras pirmās ballītes nakts, un visu šo cilvēku īstie vārdi pašlaik šķiet absolūti neiederīgi.) Tātad Anglija. Viņš ir džeks uz kādiem 35-40 gadiem un 120% anglis. Mana filoloģiskā sirds dziedāja viņa valodas dēļ, protams, un no tā, KĀ un KO viņš stāstīja - viņa ceļojums tajā brīdī, kad tikāmies, jau ilga 15 mēnešus, un viņš bija bijis apmēram visur, kur es jebkad esmu gribējusi būt. +Viņa stāstnieka skills pa šo laiku ir attīstīts līdz maksimumam. Pilns komplekts.

8. Uz dienvidiem. Ar smeldzīgu sirdi un sev dotu solījumu atgriezties mēs sēžam autobusā un pametam Žabļaku, jo nu jau termiņi nedaudz spiež un jau sākam skaitīt dienas, lai laikā nonāktu tur, kur jānonāk. Nākamās mājas bija Budvā, kas, salīdzinot ar Žabļaka ziemeļu mieru, bija totāls kūrorts. Kā jau es rakstīju pirms diviem gadiem - Melnkalnes ziemeļi un dienvidi ir divas pasaules. 
Budva man saistās ar četrām lietām - ar nebeidzamu sarkanvīna daudzumu, mūsu lielisko (un superlēto) hosteli (Freedom Hostel) pašā, pašā vecpilsētas sirdī, Francijas stāstu par to, kā Alžīrijā nomira viņa vecmāmiņa, un pirmo reizi spēlēto "Never have I ever". Kūrortam atbilstoši mēs tusējām pa pļažu kopā ar simtiem mūsu slāvu kaimiņu, par ko mēs ar Igauniju nebijām apmierinātas. Budvā pirmo reizi sajutām Austrijas un Šveices nosacīto dienvidnieciskumu - viņi pilnīgi normāli varēja pateikt, ka iziet uz 15 minūtēm uz kafiju, un pazust uz 2 stundām. Bet kūrortā kā jau kūrortā - tas mūs nesadusmoja un no sarkanvīna nebija paģiru.

9. Škoderai un Albānijai vispār pienāktos 17 atsevišķas nodaļas, bet nebūs, nebūs - jābrauc pašiem visiem. 
Škoderas hostelis bija diezgan liels hipiju perēklis, bet tur bija briesmīgi jauki (Mi casa es tu casa). Vispār mums visu laiku ļoti paveicās ar hosteļiem.
Pirmais vakars un ejam uz ieteikto kafeni ēst tradicionālo albāņu ēdienu. Kafene jau 50 gadus pieder Pavli, kurš pats tur arī strādā un kurš klājis galdu mūsu hosteļa saimnieces kāzās. Viņš ir viens no tiem tradicionālajiem, 300% sirsnīgajiem albāņu onkuļiem, kurš visus mīl un cienā ar rakiju no pirmā brīža. Ēdiens bija bomba. Rakija vēl joprojām ne tik ļoti. Bet nu labi - Pavli dēļ es varētu izdert arī mucu. 

10. Hipiju virtuvē Škoderā. Pēc Pavli un Melnās aitas bāra sēžam virtuvē un tagad jau ir tas brīdis, kad zinām, ka rīt šķiramies. Mēs tik ilgi esam viņu attālinājuši, ka tagad tas vēl joprojām nešķiet reāli, un mēs arī pēdējā naktī meklējam dažādas iespējas, lai tas nenotiktu. Tā kā ir pēdējais vakars un Austrija ir apsolījis mūs uzzīmēt, viņam vairs nav atkāpšanās ceļa. Mēs esam virtuvē ar sarkanvīnu (protams), un mums visu laiku jāčukst, jo hosteļa saimniece guļ gaitenī (jo viņa gribot redzēt, kādā stāvoklī viņas viesi pārrodas mājās). Šis no TIEM vakariem, kas saglabājams atmiņas kambaros līdz galam un malai pat bez jebkādiem vārdā nosaucamiem iemesliem. 

11. Pirmā nakts Škoderā. Mēs ar Igauniju kā parasti pastāvīgi spēlējam spēli, kurai nav nosaukuma. Pasakot jebkādus vārdus vienlaicīgi, jāpieskaras pie melna. Nu, jūs jau zināt. Līdz šim mēs spēlējām pamata līmenī, un es ļoti spēcīgi jau gadiem zaudēju. Pirmajā naktī Škoderā mēs beidzot pēc 4 gadiem savācām sēnes un iegājām citā līmenī. Kad jau bijām istabiņā (un tur gulēja arī citi cilvēki), rakijas apžilbināti taisījāmies tumsā uz gulēšanu un es nezinu, ko Šveice pateica, ka mēs ar Igauniju automātiski reizē pārjautājām. Un vienā sekundes simtdaļā Igaunija metās pie mana melnā krūštura, un es tajā pašā brīdī ar muguru lecu iekšā skapī. Pēc tam sekoja "What the f*****?" no otra istabas gala, un es no smiekliem gandrīz nosmaku stūrī. Tagad mēs esam 2. līmenī.

12. Satiksme Albānijā. Otrās dienas rīts. Mēs ar Austriju pārpriecājušies un smaidīgi līdz ausīm lavierējam pa Škoderas satiksmi ar riteņiem, kamēr Igaunija un Šveice aizmugurē svīst nāves bailēs. 
Es jau esmu rakstījusi, ka satiksme Albānijā ir tā kā Eifelis Francijā (leim piemērs) vai nu kaut kas tāds, bez kā izbaudīšanas mājās braukt nav ieteicams. Albānijā ir vēl kādas pāris lietas, bet satiksme ir pāri visam. Es nezinu, kā tas tiek panākts, bet satiksme ir episka. Un vēl ar riteņiem! Būtiskākais ir būt atvērtam pārsteigumiem, kas var nākt pilnīgi no jebkuras puses. Un vēl būtiski ir neievērot nekādus loģikas principus vai - nedod, dies' - satiksmes noteikumus! No, no.

13. Tirānas kokteiļu pēcpusdienas, vakari un rīti. Pirmā diena ar Igauniju un Itāliju. Pusdienas laikā esam sapratušas, ka Tirānā nav īpaši daudz aktivitāšu vai lietu, kas noteikti jāredz. BET - līdz turienei ir nonācis smuko hipsteru kafejnīcu vilnis un Bloka rajonā tādas ir uz katra stūra un ielu garumā. Jau pirmajā dienā mēs atradām savu mīļāko (Nga Nena) un pavadījām tur kādas 4 stundas. Un nākamajās dienās vēl kādas 6. Vakaros mūsu mīļākais bija Radio bārs. 
Ja pilsēta pati par sevi nav superaizraujoša, tad kokteiļu kultūru viņi ir izkopuši līdz pilnībai. Tagad kādu laiku kokteiļus nedzeršu. 

14. Kosovas robeža. Ar Igauniju agri no rīta izbraucam no Tirānas, lai paspētu uz Skopji un lidmašīnu  nākamajā dienā. Esam uz Kosovas robežas, standarta pasu pārbaude, viss normāli - robežsargs, zīmodziņi. Bet pēc 5 minūtēm saprotam, ka kaut kas nav riktīgi. Visi, protams, runā tikai albāniski, bet saprotam, ka jākāpj ārā un būs somu pārbaude. Pirmo reizi šo padsmit dienu laikā, kad visas robežas šķērsotas kādas 10 reizes. Aptuveni nočeko somas, esam atpakaļ autobusā un pa logu redzam, kā robežsargs izvilcis ieroci no maisiņa un čeko tēmeklī kaut ko. Jo - why not. Galu galā izrādās, ka džeks, kas sēdēja pāris krēslus no mums, mēģinājis maisiņā ievest Kosovā ieroci. Par viņa likteni vēsture klusē, jo viņš palika tur. Mēs savukārt nokavējam autobusu no Prištinas uz Skopji. Pateicamies Juniversam, ka lidmašīna ir tikai nākamajā dienā.

15. Skopje ir mūsu pēdējā pilsēta. Jāatzīst - tai brīdī jau jūtas nogurums un pofigs. Hostelī (Urban Hostel - salīdzinoši patālu no centra, bet foršs) recepcijas džeks mēģina mums stāstīt, kas noteikti jāredz, bet mēs esam pilnīgi neatsaucīga publika. Skopjes centrs tāpat kā iepriekšējā reizē šokē ar to skultpūru sērgu, kas pa šiem gadiem ir vērtusies plašumā, bet citādi nekas šokējošs nenotiek. Izdzeram nu jau baltvīnu (jo sarkanvīns arī šodien ir off the table) un aizejam gulēt desmitos. Nākamajā dienā braucam uz lidostu, Igauniju iespiež autobusa durvīs, jo mums nav biļešu, un mēs gandrīz nokavējam lidmašīnu, jo viss, protams, uz atvadām notiek Balkan time.

16. 26 stundas Frankfurt Hahn lidostā šoreiz nešķiet grūtas, jo sistēma jau ir atstrādāta, šoreiz nočekojam netālā ciema iespējas, kuru nav. Staigājam pa āru un agri ejam gulēt. Šoreiz nogurums un laikam pofigs tāds, ka noguļu kādas 9-10 stundas pilnīgā bērna miegā. 

17. Noslēguma vietā. Grūti definēt, kas padara šo visu par trip of my life. Tā nav viena lieta, vieta vai cilvēks, bet visu apstākļu un cilvēku kopums, ko Juniversam labpatikās sabīdīt tajā laika sprīdī. 
Pēcsajūta bija un ir Jaunā gada sajūta, kad ar desmitkārtīgu spēku gribas mesties iekšā darbos un dienās. Iedvesmas, atmiņu, joku un draudzību rezerves ir uzkrātas kā nekad.