Patīk tā lieta. Piektā daļa. Kosova, Maķedonija, Grieķija.

Tā kā apraksts vēl nav pabeigts, notikumi jau sāk palikt veci, ārā snieg un visa dzīve ir on hold, te ir nākamā daļa.
Kosova, Kosova.
Braucām nedaudz ķeksīša pēc, nedaudz nē. Galvenokārt, lai varētu pēc gadiem 10 atbraukt atkal un pārliecināties, ka visa valsts vairs nav milzīgs amerikāņu naudā mērkts būvlaukums, un lai varētu tiem imgainārajiem mazbērniem stāstīt, ka bijām tur pašas valsts sākumos. (Vispār ar tiem mazbērniem būs baigā runāšana, ņemot vērā, cik daudz jau tagad viņiem ir jāstāsta.)Iebraukšana Kosovā un izbraukšana no tās ir tricky un labāk nebraukt iekšā no Serbijas un ārā uz Serbiju. Var iznākt braukt atpakaļ, jo serbiem nepatīk Kosovas zīmogi un Kosova vispār. 
Bet šī bija tikai informatīva atkāpe. Mēs Serbijā nebijām. Braucām iekšā no Melnkalnes puses, un viss bija kārtībā. Uz šīs robežas robežsargi mums pirmo un vienīgo reizi palūdza atvērt bagāžnieku, kā arī pirmo un pēdējo reizi pajautāja Inkai, vai viņa ir feisbukā. Lieki piebilst, ka visi robežsargi bija sniegbaltos kreklos tērpti melnīgsnēji jaunie cilvēki. :D
Pirmie iespaidi par Kosovu bija: daudz, daudz līdzenāka ainava, kas braukšanai bija daudz patīkamāka nekā kalnu ceļi, kā arī nenormāls karstums un aktīvi būvdarbi. Pirmajā vietā, kur izkāpām, asfalts bija tā uzkarsis, ka pat manas mūžam rūdītās pēdas nespēja turēt. Pēc tam karstuma dēļ es smagi iemigu un pamodos, kad bijām Prištinas tuvumā.
Arī Priština tiek aktīvi būvēta un pārbūvēta. Pārsvarā viss ir jauns un spīdīgs. Es laikam esmu pārāk pieradusi pie tā, ka 70% normālas pilsētas ir vecā arhitektūra, tāpēc tur šķita, ka viss ir pārāk jauns un bez dvēseles. Pilsētā bijām varbūt 2 stundas. Paēdām picu un, man šķiet, ka es pirmo reizi novērtēju ledus aukstu sulu, jo karstums patiešām jau kļuva neizturams. Vēlāk nedaudz maldījāmies pa ielām, lai izbrauktu uz Skopji. Bet tas nav nekas jauns. Šķiet, nekas cits no Kosovas nav palicis prātā.
Pēcpusdienā bijām Skopjē. Karstums jau bija tuvu nepanesamam. Nezinu, vai tā varēja būt, bet - uz kaut kāda tablo rādījās +45. Bet vispār jau Skopje bija/ir brīnišķa. Tur bija tā Eiropas ballītes sajūta, kāda bija Budapeštā un Zagrebā. Viss eleganti un fundamentāli. Sevišķi apsēstība ar Aleksandru Lielo, kas izpaužas kā 100 viņa skulptūras dažādās pozās centrālajā laukumā un visur citur. Tur arī pirmo reizi redzēju, ka āra kafejnīcās pūš mitro gaisu, lai kaut nedaudz atveldzētu sakarsušos viesus.
Pēc Skopjes gribējām aizraut līdz Maķedonijas - Grieķijas robežai, bet laikam biš aizrāvāmies ar lētajām svaigi spiestajām sulām centrālajā kafenē, un tad, kad bija jāmeklē guļvieta, jau bija tumsa pāri visam. Kad bijām braukušas kādu laiku, nolēmām, ka varētu gulēt viesnīcā, jo bezdušas apstākļi un ārprāta karstums darīja savu. Bet viesnīcas jau arī neuzrodas tāpat vien. Braucām un braucām, līdz beidzot, šķiet, kādus 60 km no robežas atradām viesnīcu "Pamela", kur laipnā dāma bija gatava mums piešķirt guļvietu par 12 eiro gabalā. Visu cieņu "Pamelai" - džakuzi gan nebija, bet perfekta tīrība un kārtība gan. Dabūjām dušu un bijām gatavas mest lejā skatīties Euro 2012 finālu. (Inka gan noteikti nāca, lai nebūtu vienkārši jāiet gulēt. :D) Šitais vispār ļoti labi sakrita - fināls kā uz paplātes Maķedonijā kopā ar 1 kg frī un kečupu par 3 sančiem.
Nākamajā rītā ar vēl vienu dušu bijām gatavas Grieķijai. Līdz robežai bija viens pūtiens un tad uz leju līdz Thessalonikiem. Grieķija atkal šķita pilnīgi citāda, salīdzinot ar visām iepriekšējām valstīm. Svelme, rozā rododendri (vai kaut kādi citi krūmi) un bezgalīgi pusizdedzinātas zāles pakalni. Tur par visiem 100% jutās dienvidi. Pavisam citādi nekā Itālijā vai Spānijā. Man šķiet, Grieķijā pavisam noteikti jūtams, kāpēc dienvidos darbs un ziemeļnieciskā smeldze ir sekundāra - pieļauju, ja mums būtu tik silti un gaiši, arī mēs nesatrauktos par dzīves sūrmi, pensiju un maizes cenu.
Turpceļā Thessalonikiem apbraucām apkārt un braucām vēl uz dienvidiem, uz tā saucamajiem "pirkstiem" (man šķiet, ka tāds bija tas vārds). Tās ir trīs pussalas ar vienām no skaistākajām pludmalēm, šķiet, Grieķijā vai varbūt pat Eiropā. Man pludmales parasti ir diezgan vienaldzīgas, jo nepatīk tur sautēties un citām izklaidēm mazāk saulainas vietas ir patīkamākas, tomēr šoreiz ūdens krāsa un siltums un viss kopskats ar šūpuļkrēsliem un saulessargiem bija, goda vārds, elpu aizraujošs. Līdz pašam pirmās pussalas galam nemaz nenobraucām, bet apstājāmies kaut kur pirms un palikām tur kādu laiku, kamēr viss bija maksimāli nosvilināts. Ūdens bija tik ļoti silts kā vannā, kad esi sēdējis tur kādu pusstundu. (Kaut kur lasīju, ka, ilgi uzturoties siltā ūdenī, cilvēks nomirst ātrāk, nekā ledainā. Dīvaini, ka visiem tā patīk siltais. Skaista liriskā atkāpe, ne?) Un ūdens sāļums izdzēsa jebkādas dušas pēdas uz ādas, un turpmākās 3 dienas un 3 naktis sāļa āda bija tas, kas mūs definēja. Beigās jau vairs nejūt; tikai tik, cik, nolaizot roku, garšo pēc frī. Un mati iekonservēti sālī netaukojas un nedaudz metas lokās.
Vēlāk aizbraucām bišku tālāk, kur gar krastu stiepjas gara pilsēta. Grieķu versija par Jūrmalu. Tikai dienvidnieciskāka, ar palmām un jahtu ostu. Nopeldējāmies un oficiāli sākām atpakaļceļu, jo turpmāk braucām tikai uz ziemeļiem.
Thessalonikos izstaigājām diezgan patukšo centru un paēdām. Tad iekūlāmies šopingā un tad jau bija novakars un bija spēcīgi jākoncentrējas braukšanai, jo tai vakarā bija noteikti jānokļūst līdz Prespas ezeram, kur plānā nakšņošana.
Ezers atrodas uz Grieķijas - Maķedonijas - Albānijas robežas. Visās trijās pusēs attieksme pret ezeru atšķiras - Grieķijas pusē tur ir liegums un nacionālā parka teritorija, Maķedonijas pusē tur ir pludmales, albāņi savukārt ezeru izmanto kā miskasti.
Ceļš uz naktsmājām bija ilgs un kalnains. Pirms pēdējā kalnu posma mūs noturēja grieķu policija. Inka viņus apbūra, runājot grieķiski, un mēs viņus tur atstājām, ķerstot albāņu bēgļus.
Nu un tad jau tikai telts celšana, zupa (tai vakarā neēdām bundžu zupu, bet roltonus, kas likās patīkama pārmaiņa) un nosacīts naktsmiers, jo atkal bija briesmu stāsti un telts virsa visu laiku sitās man pie galvas, aizmigu laikam tikai tad, kad baiļu sastingums jau palika nogudrinošs.
Mans nīgrais rīts pienāca ātri. Aizstaigājām līdz salai ezera vidū, paskatījām putnus. Izmazgājām matus un dūrām prom uz Albānijas pusi.
Bet not so fast! Kad bijām kādas 15 minūtes braukušas, apstājāmies skatu laukumā un konstatējām, ka Zuze izdveš dīvainas skaņas. Izrādījās, ka tosols ir uzvārījies un līst ārā. Turpmākās dienas tika atvērta tiešā telefona līnija ar Edgaru un Inkas privāto mehāniķi, jo jautājumu bija daudz. Tai mirklī viņi mums ieteica iebraukt kādā servisā vēl Grieķijā, jo Albānijā visi servisi ir paredzēti meršiem, tā kā ar citām mašīnām viņi nebrauc.
Pirmajā ciemā varējām atrast tikai riepu servisu, bet čaļi momentā sazvanīja savu čomu, kas atbrauca paskatīties, kas un kā. Kaut ko viņš tur nodarīja un teica, ka mums ik pa brīdim jāpielej klāt ūdens, bet kopumā - viss ir kārtībā. Tai ciemā iztērējām pēdējos eiro par siltām maizītēm un tad jau - Albānija, republika mana vienīgā!

p.s. Saliku bildes, bet kaut kas te šodien ar visu to sniegu jūdzas nost, tāpēc bilžu nebūs.

Patīk tā lieta. Ceturtā daļa. Melnkalne.

Pirmā pieturvieta Melnkalnē bija tilts pāri upei. Skan jau, protams, ikdienišķi un nekas īpašs. Lieta tajā, ka šis ir tilts pāri skaistākajai upei pasaulē. (Šeit un turpmāk būs ļoti daudz jūsmīgu teikumu.)
Ar šo pieturu saistās divi stāsti.
Pirmais ir tas, ka es šo vietu biju redzējusi Inkas bildēs un nekad iepriekš nedomāju, ka es tur tā vienkārši pierullēšu ar mašīnu.
Otrs stāsts ir par Hаша Pаша. Kaut kad iepriekš biju prasījusi Inkai, vai viņi kādreiz šajā Eiropas nostūrī ir satikuši tautiešus. Protams, ka nē. Kad piebraucām pie tilta, kraujas malā mums priekšā bija mašīna ar Latvijas numura zīmi. Lieki teikt, ka mēs ļoti sapriecājāmies un uzvilkāmies par to, cik tas ir skaisti, ka šādā vietā satiekam savējos (man kaut kā vienmēr liekas, ka tur ārpusē visi ir vairāk savējie, nekā te iekšā). Bet mūsu prieks bija pāragrs. Gājām uz “skatu laukumu”, kas bija mazs pleķītis kraujas malā, skaļi runājot latviski, un tur arī aplauzāmies. Tie cilvēki ne tikai nesaprata, ka tā skaņa ir kaut kāda pazīstama, bet vispār nereaģēja uz neko pa vidam savām taimera bildēm. Sad, sad, sad. Sen nebij bijusi tāda aplauziena sajūta. Bet nu labi. Skats uz tiltu un tirkīza upe lejā spēja aizslaucīt lielāko daļu aizvainojuma un atturēja mūs no nacionālā jautājuma cilāšanas. Kādu brīdi apbrīnojām un izbaudījām skatu un braucām tālāk uz tiltu.

Uz tilta parastajā pasaulē, kā zināms, apstāties un stāvēt ir aizliegts. Bet ne jau Melnkalnē. Te ir jāapstājas un jāsaglabā tas skats savā cietajā diskā pelēkiem rudens vakariem (kā šodien) un saulainiem rītiem.

Pēc tilta braucām tālāk uz Mratinjē (pirmie ieceļotāji laikam bija francūži), kas ir ciemats nekurienes vidū ar kādām varūt padsmit mājām, kas izkaisītas aptuveni divu līdz trīs km2 platībā. Tur beidzas ceļš un, man šķiet, tur beidzas pasaule. Jo tālāk par to skatu, kas pavērās no mūsu tās nakts apmetnes vietas, pasaulē nav, kur iet.
Izvērtējām iespējamās vietas telts celšanai. Ņemot vērā, ka tur nebija tieši neviena cilvēka, mums piederēja visa pasaule. Tā kā bija vēl tikai pēcpusdiena, aizbraucām līdz Plužiņē, kas ir reģiona centrs. Tas, protams, nav tā, kā tas izklausās. Tur ir pāris daudzdzīvokļu mājas un dažas privātmājas un izmēru ziņā droši vien nav lielāka par Līvbērzi (skat, ko saka Wikipēdija). Plužiņē iegājām veikalā, kā jau parasti nobrīnījāmies par cenām (būtiski atzīmēt, ka papildu visiem citiem plusiem Melnkalnē ir eiro apvienojumā ar zemām cenām), iepirkām arbūzu un braucām pusdienās uz, iespējams, visskaistāko pusdienu vietu ever.
Pēc garām, garām pusdienām, kuru laikā bija jāiznīcina visi krājumi, kas karstumā varēja sākt bojāties, braucām atpakaļ uz Mratinjē, uzslējām telti, savārījām zupu un es vēl joprojām nespēju sākt ticēt savām acīm, ka šī vieta ir reāla.

Domāju par to, kāpēc Melnkalnē ir tā "aiz priekškara" sajūta. Man šķiet, tāpēc, ka tur ir klusums. Tur nav cilvēku un drūzmas. Tur vēl ir tā sajūta, ka viss ir īsts un neskarts, un pilnīgi iespējams, ka šodien tu esi pirmais un pēdējais cilvēks, kas brauks pa šo ceļu. (Šitais laikam skan kā no reklāmas :D)
Bet tiešām - uz Melnkalni ir jābrauc. Un ātri. Jo vēl pāris gadus tur nebūs tūrisma autobusu, pārbāztu baznīcu un kalnu taku, nebūs labu ceļu un apgaismotu tuneļu. Nu jau maz ir tādu vietu.
Nākamajā rītā laikam cēlāmies agri. Vai arī man tā liekas. Patusējāmies ar aitām, izmazgājām matus it kā vienā no vistīrākajiem ūdeņiem pasaulē. Šim pierādījumu internetā gan man neizdodas atrast.
Tai dienā plānā bij tikt līdz Žabļak, kas ir blakus novada / rajona centrs. Tur ir bišķiņ vairāk iedzīvotāju, nekā Plužiņē, un tur ir arī vairāk pilsētas (tas ir skaļi teikts) sajūtas. Bet, lai tiktu līdz Žabļakam, jābrauc 70 km pa ceļu, kurš varbūt, salīdzinot ar iepriekšējiem, nav tik ekstrēms braukšanas ziņā, bet toties ir tik ekstrēmi skaists, ka jāapstājas ir aiz katra līkuma un pie katra pakalna. Jo neapstāties būtu grēks. Tur ir pilns ar aitām un aitu ganiem pakalnos, privātmājām nekurienes vidū un pilns ar elpu aizgrābjošām ainavām.

Žabļaka pašvaldība izvietojusies apkārt Durmitora Nacionālajam parkam. Un Durmitors ir kalnu masīvs (tā laikam to sauc), kura augstākā virsotne ir Bobotovs Kuks (2522 m). Un apstājāmies mēs laikam tieši Bobotova Kuka pakājē, kaut gan to pēc kartes sapratām tikai pēc tam. Augšā kāpt gan nebij plānā, sākumā gribējām tikai nedaudz pastaigāties. Bet, kad bijām pagājušās laikam kādus 300 metrus, jau jutās izaicinājuma garša un, protams, augšup skatoties, likās, ka līdz pašai augšai tāds strēķītis vien ir (te visi īstie kāpēji noelšas šokā :D). Bez tam krokši proved to be good kāpšanai. Tas gan spēkā tikai augšup kāpjot, konstatējām, ka uz leju vajag citus apavus. (Te jau droši vien kāpēji dzer šņabi, lai aizmirstu.) Bet tā virsotnes attāluma sajūta (vai drīzāk ne-sajūta) ir tikai un vienīgi pieredzes trūkums. Pēc šī kāpiena katra ziņā es sapratu to, kapēc kāpt ir forši un kāpēc ir forši būt tur augšā. Nākamajā reizē mēs ar Inku varbūt nevilksim kleitas / svārkus un krokšus un kāpsm līdz galam. Šai reizē bijām, šķiet, kādus 100 metrus no pašas īstās virsotnes. Bet tie 100 metri bij klints, kas varbūt tomēr krokšu ražotājiem nebij prātā, kad viņi taisīja tās gumijas čībiņas. Vismaģiskākais mirklis tur augšā bija tad, kad uz 2 sekundēm redzējām helikopteri lidojam zem mums. Apsvērām, ka tie noteikti ir mūsu apdrošinātāji, kas mūs jau meklē.

Kāpiens lejā bija nedaudz sarežģītāks, jo gumija slīd. Kādu brīdi gājām ar plikām pēdām, bet bija pārāk akmeņains. Jau gandrīz lejā Inka biš nošļūca pa sērsnu, lai dabūtu bildi sniegā jūnijā. Un lejā pie mums pienāca vietējais onka Reebok botās, kurš sākumā tāpat aprunājās par laika apstākļiem sev vien zināmā valodā, bet pēc kāda brīža atāca vēlreiz un sāka pikoties. Pēc cīņas, kurā viņš pierādīja, ka pikojas kā profesionālis, viņš mums ieteica salikt sniegu pudelēs, lai būtu auksts dzeramais ūdens. Paņēmām sniegu un braucām tālāk.
Līdz Žabļakam turpinājām visur apstāties un, šķiet, pa šiem 70 km tapa lielākā daļa visu labāko bilžu, jo tās, kas bija tapušas pirms tam likās “meh” un daudz bija jādzēš, savukārt pēc tam jau vairs neko daudz negribējās fotografēt.
Žabļakā paēdām pusdienas un aizbraucām uz Črno jezero (t.i., Melnezers vulgaris). Apkārt ezeram ir dažāda garuma pārgājiena takas. Sākumā apsvērām iet uz Ļedina Pečina (Ledus ala), kas ir 6 stundu gājiens. Beigās paņēmām parasto taku un atlikām Ļedina Pečina uz nākamo reizi. It kā jau parastā taka, bet tāpat vadātājs bij klāt un Inkai sanāca biš pa krauju uzmest augšā. Čaļi bij salikuši maldīgas zīmes. Bet kopumā tā bija laba pastaiga, varbūt nedaudz pensionāriska, salīdzinot ar pastaigu Bobotovā Kukā. Bet laba.

Pēc Črno Jezero bij pagurums un braucām atpakaļ uz Žabļaku, kur iepirkām ēdienu. Vēlāk braucām ārā no pilsētas un meklējām telts vietu. Iegriezām random ceļā un atradām vietu mežmalā. Apēdām zupu, pasēdējām mēnesnīcā ar, šķiet, Bosnijas sulveidīgu vīnu un metām snaust.
No rīta mašīnu un telti bij apsēduši mušu mākoņi un mēs pilnā ātrumā metāmies prom no turienes.
Pēdējā pieturvieta Melnkalnē bija Taras kanjons, kas, man šķita vairāk ķeksīša vieta - ja jau tur esam, tad ir jāredz dziļākais upes kanjons Eiropā un jāiemet akmens upē, lai izskaitītu, cik sekundēs viņš sasniedz ūdeni. 10 sekundēs.

Salīdzinot ar Mratinjē un ceļu no Žabļaka, Taras kanjons bija nothing special. Bet nu tā nevar runāt, protams, jo vieta ir skaista, salīdzināšana ir pie vainas. Pēc brokastīm baucām Kosovas virzienā. Mati vēl joprojām bij netīri, tāpēc piestājām laivu novietnē un pagājāmies gar upi tālāk ar šampūna pudeli. Ūdens bija ledusauksts tāpat kā visu to nedēļu. Bet neapšaubāmi bija labi tālāk braukt ar tīriem matiem.
Te arī beidzās mana Melnkalne. Lai gan atpakaļ arī braucām cauri Melnkalnei gar jūru, tā puse likās pilnīgi cita pasaule, jo tur tūrisms un kūrorts ir uz katra stūra.

Patīk tā lieta. Trešā daļa. Sarajeva.

Biju nosolījusies, ka nerakstīšu neko citu, kamēr nebūšu nokārtojusi rēķinus ar savu eirotripu. Bet viņš man nedodas rokā tik aši, cik man gribētos.
Sarajevā iebraucām ap četriem pēcpusdienā. Grafikā bija paredzēta saulrieta sagaidīšana kalna galā virs pilsētas. Sākumā Inka nedaudz iemēģināja roku (un kājas) braukšanā 45 grādu leņķī un tad jau uzgājām diezgan spēcīgi paslēpto ceļu uz kalna virsotni. Uzbrauciens augšā bija nervus kutinošs un pavisam noteikti iekļaujams to lietu sarakstā, kuras jāizpilda topošajiem laulātajiem draugiem. Jo tādu spriedzi ir jāmāk turēt. Inka ftw!
Kalna galā bija pilsdrupas un elpu aizsitošs skats pāri pilsētai un kalniem tālumā. Līdz brīdim, kad saule bija pie horizonta, mēs bijām paspējušas uzvārīt zupu, iedzert sidru un uzņemt apmēram 200 bildes, kā arī iepazīties ar vietējām meitenēm, kuras negaidīti dabūja fotosesiju. Saulrieti, man šķiet, 90% gadījumu ir skaisti, bet nu šis laikam ir viens no tiem, par kuru stāsta mazbērniem un visiem, kurus tas interesē. Braucot lejā no kalna jau pa citām ielām, bija tāda dīvaina sajūta - it kā no vienas puses pilnīgi dienvidi, tajā pašā laikā arī nedaudz austrumi un rietumi. Pilns ar rozīnēm tur bija.

Tai naktī palikām viesnīcā. Prezidenta numurā ar džakuzi, kurā gan nebija siltā ūdens, bet toties par 10 eiro un meitene no “recepcijas” (dators gaitenī) ir mūsu draudzene forever.
Naktī bijām ārā skatīties futbolu vietējā kafenē. Atceros, ka Inkai bija tekilas pilna zemeņu margarita bez zemenēm. Vēlāk iemaldījāmies vietējās grupas (Urban Sevdah) koncī, kas bija vienkārši līdz bezgalībai īsts un sirdi raujošs. (Līdzīgi kā Bešadroms Budapeštā.) Visi divmetrīgie, brūnacainie bosnieši dziedāja līdzi tik ļoti no sirds dziļumiem, ka nospriedām - blakus varētu dziedāt Gāga vai U2, visi tāpat paliktu šeit. Nākamajā rītā izstaigājām centru, tirgu un pāris kleitu veikalus. Sarajevā plānā vēl bija apskatīt Olimpisko spēļu stadionu (ja atradīsim) un Dzīvības / Dzīves tuneli. Papildu šiem vēl iebraucām arī veicī, lai piekrautu pilnu bagāžnieku ar viena eiro vīniem / ķīseļiem ar alkohola garšu.
Bet pirms visām šīm izklaidēm saskārāmies ar Bosnijas policijas spožumu un postu. Zuze uz nakti bija atstāta centrā, lai nebūtu jābrauc augšā kalnā un jāatstāj 45 grādu leņķī. Iepriekšējā vakarā policists mums teica, ka viss ir cool, šeit atstāt drīkst. Nākamjā rītā, protams, citam policistam vairs nepatika. Sākumā viņš gribēja 30 eiro. Mēs taisījām drāmu. Tad viņš nometa uz 20. Mēs teicām, ka mums nav skaidrītē, viņš, protams, uzreiz norādīja uz tuvāko bankomātu. Trīs minūtes, kamēr mēs braucām līdz tam bankomātam, paspējām apspriest dažādas bēgšanas opcijas, bet beigu beigās nospriedām, ka bēgt nevar - citādi viņi mūs neizlaidīs no pilsētas nekad (kas gan nebūtu slikta opcija :D). 20 eiro vietā samaksājām 20 vietējās naudiņas, kas laikam bij uz pusi mazāk or smth. Tad vecis laikam sajutās vainīgs un 3 reizes mums skaidroja ceļu uz Melnkalni. Aizbraucām viņam gar degunu uz pretējo pusi. :D
Stadionu neatradām. Pa ceļam uz tuneli paspējām satikt policistus vēlreiz. Šoreiz viņi gribēja 20 eiro par neieslēgtām gaismām. Inka uztaisīja skandālu un pateica, ka tas ir rekets, čaļi laikam sabijās un palaida mūs, atkal 3 reizes izskaidrojot ceļu uz tuneli, kuru mēs atkal neņēmām vērā.

Par tuneli garās runās neizplūdīšu, jo tad šis ieraksts būs nebeidzams, bet viena lieta noteikti - šī bija viena no tām it kā dzīvās vēstures vietām, kur aizgājušā elpa sitas sirdī un saviļņo. Tāpat kā Aušvice. Šādās vietās bērniem ir jāmāca vēsture, jo tikai tur iespējams sajust to, ka vēsture nav abstrakti gada skaitļi un neaizskarami vadoņi, bet īsts un reāls laiks ar dzīviem cilvēkiem. Detalizētāk skatīt šeit (Tunnel of Life) vai googlā.

Pēc tam vēl veikalā un tad jau uz Melnkalni.
Visu ceļu līdz tam Inka man teica, ka nav nevienas vietas, ko var salīdzināt ar Melnkalni. Līdz Sarajevai man jau likās, ka neko vispār nevar ar visu to reģionu salīdzināt, jo tur paradīzes paskata vietas ir uz katra stūra un pakalna. Bet ar Melnkalni tā arī ir. Nav nevienas vietas no tām, ko es esmu redzējusi, kuru varētu salīdzināt ar Melnkalni.

Sākās jau viss ar ceļu līdz Bosnijas - Melnkalnes robežai. Un lietot vārdu “ceļš” būtu pārspīlēti. Ziniet tos grants ceļus Latvijas laukos, kas savieno random vietas. Nu, piemēram, Turlavu ar Valtaiķiem un Cildiem. Tas ceļš ir labs. Tagad sadaliet to ceļu uz pusēm un abās vai vienā pusē izrociet 40 m dziļu aizu. Apmēram tādi ir pēdējie 20 km līdz Melnkalnei. Zaudēt vairs nav ko, vienīgais, ko neapzināti lūdzu - kaut tikai mums pretīm nebrauktu gruzaviks. Pēc pusstundas spriedzes esam pie robežpunkta. Saspiež jaunus zīmogus un mēs esam IN. Braucam kādu brīdi, ainava aiz loga patiešām ir pavisam citāda. Tāda sajūta, ka esam nonākušas kaut kādā apsolītajā zemē aiz priekškara. Vietā, kur nonāk tikai izredzētie.