10/26/2012

Patīk tā lieta. Piektā daļa. Kosova, Maķedonija, Grieķija.

Tā kā apraksts vēl nav pabeigts, notikumi jau sāk palikt veci, ārā snieg un visa dzīve ir on hold, te ir nākamā daļa.
Kosova, Kosova.
Braucām nedaudz ķeksīša pēc, nedaudz nē. Galvenokārt, lai varētu pēc gadiem 10 atbraukt atkal un pārliecināties, ka visa valsts vairs nav milzīgs amerikāņu naudā mērkts būvlaukums, un lai varētu tiem imgainārajiem mazbērniem stāstīt, ka bijām tur pašas valsts sākumos. (Vispār ar tiem mazbērniem būs baigā runāšana, ņemot vērā, cik daudz jau tagad viņiem ir jāstāsta.)Iebraukšana Kosovā un izbraukšana no tās ir tricky un labāk nebraukt iekšā no Serbijas un ārā uz Serbiju. Var iznākt braukt atpakaļ, jo serbiem nepatīk Kosovas zīmogi un Kosova vispār. 
Bet šī bija tikai informatīva atkāpe. Mēs Serbijā nebijām. Braucām iekšā no Melnkalnes puses, un viss bija kārtībā. Uz šīs robežas robežsargi mums pirmo un vienīgo reizi palūdza atvērt bagāžnieku, kā arī pirmo un pēdējo reizi pajautāja Inkai, vai viņa ir feisbukā. Lieki piebilst, ka visi robežsargi bija sniegbaltos kreklos tērpti melnīgsnēji jaunie cilvēki. :D
Pirmie iespaidi par Kosovu bija: daudz, daudz līdzenāka ainava, kas braukšanai bija daudz patīkamāka nekā kalnu ceļi, kā arī nenormāls karstums un aktīvi būvdarbi. Pirmajā vietā, kur izkāpām, asfalts bija tā uzkarsis, ka pat manas mūžam rūdītās pēdas nespēja turēt. Pēc tam karstuma dēļ es smagi iemigu un pamodos, kad bijām Prištinas tuvumā.
Arī Priština tiek aktīvi būvēta un pārbūvēta. Pārsvarā viss ir jauns un spīdīgs. Es laikam esmu pārāk pieradusi pie tā, ka 70% normālas pilsētas ir vecā arhitektūra, tāpēc tur šķita, ka viss ir pārāk jauns un bez dvēseles. Pilsētā bijām varbūt 2 stundas. Paēdām picu un, man šķiet, ka es pirmo reizi novērtēju ledus aukstu sulu, jo karstums patiešām jau kļuva neizturams. Vēlāk nedaudz maldījāmies pa ielām, lai izbrauktu uz Skopji. Bet tas nav nekas jauns. Šķiet, nekas cits no Kosovas nav palicis prātā.
Pēcpusdienā bijām Skopjē. Karstums jau bija tuvu nepanesamam. Nezinu, vai tā varēja būt, bet - uz kaut kāda tablo rādījās +45. Bet vispār jau Skopje bija/ir brīnišķa. Tur bija tā Eiropas ballītes sajūta, kāda bija Budapeštā un Zagrebā. Viss eleganti un fundamentāli. Sevišķi apsēstība ar Aleksandru Lielo, kas izpaužas kā 100 viņa skulptūras dažādās pozās centrālajā laukumā un visur citur. Tur arī pirmo reizi redzēju, ka āra kafejnīcās pūš mitro gaisu, lai kaut nedaudz atveldzētu sakarsušos viesus.
Pēc Skopjes gribējām aizraut līdz Maķedonijas - Grieķijas robežai, bet laikam biš aizrāvāmies ar lētajām svaigi spiestajām sulām centrālajā kafenē, un tad, kad bija jāmeklē guļvieta, jau bija tumsa pāri visam. Kad bijām braukušas kādu laiku, nolēmām, ka varētu gulēt viesnīcā, jo bezdušas apstākļi un ārprāta karstums darīja savu. Bet viesnīcas jau arī neuzrodas tāpat vien. Braucām un braucām, līdz beidzot, šķiet, kādus 60 km no robežas atradām viesnīcu "Pamela", kur laipnā dāma bija gatava mums piešķirt guļvietu par 12 eiro gabalā. Visu cieņu "Pamelai" - džakuzi gan nebija, bet perfekta tīrība un kārtība gan. Dabūjām dušu un bijām gatavas mest lejā skatīties Euro 2012 finālu. (Inka gan noteikti nāca, lai nebūtu vienkārši jāiet gulēt. :D) Šitais vispār ļoti labi sakrita - fināls kā uz paplātes Maķedonijā kopā ar 1 kg frī un kečupu par 3 sančiem.
Nākamajā rītā ar vēl vienu dušu bijām gatavas Grieķijai. Līdz robežai bija viens pūtiens un tad uz leju līdz Thessalonikiem. Grieķija atkal šķita pilnīgi citāda, salīdzinot ar visām iepriekšējām valstīm. Svelme, rozā rododendri (vai kaut kādi citi krūmi) un bezgalīgi pusizdedzinātas zāles pakalni. Tur par visiem 100% jutās dienvidi. Pavisam citādi nekā Itālijā vai Spānijā. Man šķiet, Grieķijā pavisam noteikti jūtams, kāpēc dienvidos darbs un ziemeļnieciskā smeldze ir sekundāra - pieļauju, ja mums būtu tik silti un gaiši, arī mēs nesatrauktos par dzīves sūrmi, pensiju un maizes cenu.
Turpceļā Thessalonikiem apbraucām apkārt un braucām vēl uz dienvidiem, uz tā saucamajiem "pirkstiem" (man šķiet, ka tāds bija tas vārds). Tās ir trīs pussalas ar vienām no skaistākajām pludmalēm, šķiet, Grieķijā vai varbūt pat Eiropā. Man pludmales parasti ir diezgan vienaldzīgas, jo nepatīk tur sautēties un citām izklaidēm mazāk saulainas vietas ir patīkamākas, tomēr šoreiz ūdens krāsa un siltums un viss kopskats ar šūpuļkrēsliem un saulessargiem bija, goda vārds, elpu aizraujošs. Līdz pašam pirmās pussalas galam nemaz nenobraucām, bet apstājāmies kaut kur pirms un palikām tur kādu laiku, kamēr viss bija maksimāli nosvilināts. Ūdens bija tik ļoti silts kā vannā, kad esi sēdējis tur kādu pusstundu. (Kaut kur lasīju, ka, ilgi uzturoties siltā ūdenī, cilvēks nomirst ātrāk, nekā ledainā. Dīvaini, ka visiem tā patīk siltais. Skaista liriskā atkāpe, ne?) Un ūdens sāļums izdzēsa jebkādas dušas pēdas uz ādas, un turpmākās 3 dienas un 3 naktis sāļa āda bija tas, kas mūs definēja. Beigās jau vairs nejūt; tikai tik, cik, nolaizot roku, garšo pēc frī. Un mati iekonservēti sālī netaukojas un nedaudz metas lokās.
Vēlāk aizbraucām bišku tālāk, kur gar krastu stiepjas gara pilsēta. Grieķu versija par Jūrmalu. Tikai dienvidnieciskāka, ar palmām un jahtu ostu. Nopeldējāmies un oficiāli sākām atpakaļceļu, jo turpmāk braucām tikai uz ziemeļiem.
Thessalonikos izstaigājām diezgan patukšo centru un paēdām. Tad iekūlāmies šopingā un tad jau bija novakars un bija spēcīgi jākoncentrējas braukšanai, jo tai vakarā bija noteikti jānokļūst līdz Prespas ezeram, kur plānā nakšņošana.
Ezers atrodas uz Grieķijas - Maķedonijas - Albānijas robežas. Visās trijās pusēs attieksme pret ezeru atšķiras - Grieķijas pusē tur ir liegums un nacionālā parka teritorija, Maķedonijas pusē tur ir pludmales, albāņi savukārt ezeru izmanto kā miskasti.
Ceļš uz naktsmājām bija ilgs un kalnains. Pirms pēdējā kalnu posma mūs noturēja grieķu policija. Inka viņus apbūra, runājot grieķiski, un mēs viņus tur atstājām, ķerstot albāņu bēgļus.
Nu un tad jau tikai telts celšana, zupa (tai vakarā neēdām bundžu zupu, bet roltonus, kas likās patīkama pārmaiņa) un nosacīts naktsmiers, jo atkal bija briesmu stāsti un telts virsa visu laiku sitās man pie galvas, aizmigu laikam tikai tad, kad baiļu sastingums jau palika nogudrinošs.
Mans nīgrais rīts pienāca ātri. Aizstaigājām līdz salai ezera vidū, paskatījām putnus. Izmazgājām matus un dūrām prom uz Albānijas pusi.
Bet not so fast! Kad bijām kādas 15 minūtes braukušas, apstājāmies skatu laukumā un konstatējām, ka Zuze izdveš dīvainas skaņas. Izrādījās, ka tosols ir uzvārījies un līst ārā. Turpmākās dienas tika atvērta tiešā telefona līnija ar Edgaru un Inkas privāto mehāniķi, jo jautājumu bija daudz. Tai mirklī viņi mums ieteica iebraukt kādā servisā vēl Grieķijā, jo Albānijā visi servisi ir paredzēti meršiem, tā kā ar citām mašīnām viņi nebrauc.
Pirmajā ciemā varējām atrast tikai riepu servisu, bet čaļi momentā sazvanīja savu čomu, kas atbrauca paskatīties, kas un kā. Kaut ko viņš tur nodarīja un teica, ka mums ik pa brīdim jāpielej klāt ūdens, bet kopumā - viss ir kārtībā. Tai ciemā iztērējām pēdējos eiro par siltām maizītēm un tad jau - Albānija, republika mana vienīgā!

p.s. Saliku bildes, bet kaut kas te šodien ar visu to sniegu jūdzas nost, tāpēc bilžu nebūs.

No comments:

Post a Comment