Dzimšanas dienā ar rabarberu vīnu sirdī gan jau nav tā ieteicamākā reize, kad kaut ko rakstīt, bet, man domāt, ka tas stāvoklis vislabāk atspoguļo visu patieso esības vieglumu. Tātad mēs atkal bijām Balkānos. Un šoreiz, kad es saku "mēs", es domāju, es un Igaunija. Un šoreiz mēs sākotnēji domājām, ka tā ir pēdējā reize. Bet nu - kas tev deva. Nemaz nav ne pēdējā, ne pirmspēdējā. Galīgi nē.
Šī bija mana ceturtā reize Balkānos. Katra reize ir bijusi pilnīgi citāda, pretpols, un viss ir bijis CITS. Par iepriekšējām reizēm man ir bijušas dažādas sajūtas attiecībā uz to referēšanu citiem. Dažbrīd man ir gribējies grafisku, fotogrāfisku vai hronoloģisku attēlojumu, dažkārt man šķitis, ka tie, kas nav bijuši, nekad nesapratīs. Par šo reizi man gribas tikai mirklīgu attēlojumu. Par nozīmīgākajiem brīžiem. Par tiem brīžiem, ko es vienmēr (tā man pašlaik šķiet) atcerēšos, par tiem brīžiem, kuru dēļ es braukšu tur vēl, par tiem, kuru dēļ ir vērts dzīvot, lai cik banāli tas neizklausītos.
Jāsāk ar to, ka šis bija mans ilgākais ceļojums Balkānos. Prom biju 16 dienas, kas ietver dienas visai mājīgajā Frankfurt Hahn lidostā. Bet tas piederas pie lietas. Mūsu mērķis šoreiz bija veikt apli un atgriezties Skopjē, lai lidotu atpakaļ uz civilizēto Eiropu. Pārējais viss, kas bija plānā, bija samērā miglains. Vienīgais guiding light bija Tirāne un Chiara, pārējais viss varēja būt jebkāds. Un bija vislabākais. Šodien man Kriksis teica, ka es vienmēr tā saku par ceļojumiem, un tā ir taisnība. Bet kaut kādā vīzē es nezinu, kā šo varētu atkārtot.
Bet nu atkal jau - ievads ir par garu.
17 Balkānu mirkļi.
1. Pēc 11 stundām autobusā no Skopjes mēs ar Igauniju sēžam Herceg Novi (Melnkalne) autoostā (tas būtu pārāk cienīgs nosaukums tai budkai) un jau pirmajās stundās piedzīvojam vilšanos tajā, ko saka Internets par šo vietu, un tajā, kas notiek reāli uz vietas. No ūsainas un milzīgas tantes mēs uzzinām, ka autobusa brauciens uz Mostaru (Bosnija) maksā 30 eiro, kaut gan Internets apgalvoja, ka 15. (Šis brīdis nav tik nozīmīgs kā tāds, bet tam ir nozīme tālākajā attīstībā. Ja mēs nolemtu nebraukt, es nezinu, kā tas viss būtu.) Mēs sēžam autenē un galvā pārcilājam ciparus. Galu galā mēs nonākam pie yolo. Kas var oficiāli saukties par mūsu turpmākā ceļojuma devīzi.
2. Otrais vakars Mostarā. Gandrīz visu dienu esam pavadījušas hosteļa istabiņā, dzerot vīnu, pļāpājot un atgūstot nokavēto, un - nenoliegšu - mēs gulējām. Daudz. Arī turpmāk. Pēc nomaldīšanās pilsētā, kurā nomaldīties ar mūsu pieredzi ir grēks, mēs atgriežamies hostelī, un, lai izrādītu cieņu mūsu hosteļa īpašniekam, ejam uz common room dzert savu vīnu un it kā socializēties. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad neko negribi un negaidi un dabū pēc pilnas programmas. Pēc varbūt piecām stundām mēs jau esam pieci, un mēs zinām, ko Bosnijā nozīmē "prostitute time", kā arī esam saņēmušas netiešu norādi, ka vīns par mums neko labu neliecina. Lai varētu skaļi smieties, mēs pametam hosteli un mēģinām atrast citu vietu, kur drīkst skaļi smieties. Nevaru atrast ciparu, bet nu musulmaņu Bosnijā ir daudz. Tas arī izskaidro to, ka vienīgā vieta, ko atrodam, ir hostelis, kurā vienīgie nomodā esošie personāži ir skaidrā un vīrieši. Viņi mūs uzlūko kā atnācējus. Mēs dabūjam savu pirmo sļivovicu, alu un rakiju. Par brīvu. Jo mēs esam draugi.
3. Ceļā uz Nikšič ar Šveici un Austriju. Un Ādo. Viņš ir mūsu bosniešu drauga draugs, kurš apsolījis mūs aizvest līdz Melnkalnei. Ādo ir lielisks. Viņš 10 gadus strādājis Vācijā, runā vāciski un viņam patīk roks. Tā ir pirmā diena, kad dzirdam ne-Balkānu mūziku, un tas ir atsvaidzinoši. Pa ceļam līst no sirds. Ir tādas reizes, kad redzi, ka tiešām - līst vairāk nekā pa Jāņiem. Pāri kalniem velkas melni mākoņi, un ar 0,001% mēs baidāmies, ko mums nesīs Melnkalne. Bet Ādo tikmēr saka, ka šo ceļu ir mērojis 30 gadus un varētu nobraukt arī ar acīm ciet. Man nav pilnīgi nekādu šaubu.
4. Pēc 3 stundām un 3 tumšajiem Nikšič aliem (tas ir vienīgais, kas ir labs tajā pilsētā) mēs izkāpjam Žabļakā, aptuveni 1500 virs jūras līmeņa, vēsumā un totālos ziemeļos. Pilnīgi dabiski mums pievienojas divi citi tautieši no autobusa (šeit domāts no Eiropas, jo kaut kādā vīzē viņi bija mūsējie no sākta gala). Arī viņiem nav hosteļa. Mūsu Mirans mums ir ieteicis atrast hosteli (Hikers' Den, ja kas), kurš esot labs un kurā būšot skidons (bet nebija). Mēs ejam no autoostas centra virzienā. Tie, kas jebkad bijuši Žabļakā, zinās, ka "centrs" ir stipri pārspīlēti. Visu to vietu var nesteidzoties izstaigāt 20-30 minūtēs. Mēs, protams, nedaudz apmaldāmies. Ieklīstam privātmāju rajonā un nevaram atrast hosteli. Iedomājamies uzjautāt pa ielu braucošai mašīnai. Vīrietis labākajos gados noplāta rokas un aizbrauc.
Seko zelta vērts mirklis. Es pagriežos, ieraugu numura zīmi un kliedzu pa visu ielu: "It's a Latvian car!" Man aizbrauc jumts un es no vienas puses skrienu pakaļ, no otras puses saprotu, ka nevajag jau. Tas tautietis tā kā nominstinās, bet laikam nobīstas no trakās un aizbrauc. (Es tagad ceru, ka viņš lasa un domā - āāā, tāpēc viņa kliedza un skrēja pakaļ!) Pēc kādām 5 minūtēm mēs atrodam hosteli, kura šefs ir brīnišķīgs. Viņa angļu valoda ir kā kalnu avots, un viņš ir absolūti reālistisks par mūsu kalnā kāpšanas spējām jau no pirmajām minūtēm. (T.i., viņš redz, ka mēs safočēsim 100 bildes jau pirmajos 200 metros un pārējo laiku, visticamāk, dzersim vīnu.) Nezināmā veidā šeit pirmo reizi es sajūtu sevī kaut kādu kompromisa meklēšanas skillu, jo es izkaulēju viņam 6 vietas hostelī, kaut gan viņš pirms brīža bija teicis, ka viss ir booked.
5. Kalnu namiņš. Mājiņa ir aiz paša īstā hosteļa, un otrā mājas daļā dzīvo local people, bet, neskatoties uz to, viņa ir ideāla. Man šķiet, tā mājiņa un laiks kalnos ir mana šī ceļojuma labākā pieredze. Tas bija brīdis, kad mēs patiešām iepazinām viens otru un atvadas vēl nešķita reāli iespējamas. Tajās dienās mums vēl šķita, ka šis turpināsies mūžīgi. Par pirmo vakaru man nenāk prātā nekas spilgts, bet tur bija spēcīgs atmosfēras spiediens un 100% clicking. Vācieši mūs tā īsti atzina tikai pēdējā vakarā, bet tai pirmajā bija kaut kas ļoti labs un īsts. Tā lekšana uz ecēšām ar viņiem laikam piebēra sāli visā tajā mūsu cukurā.
6. Vēl joprojām Žabļaks. Mēs esam uzkāpuši pa dubļu takām un mērenu lietu līdz otrajam ezeram. Drausmīgā tempā (by that meaning superlēni), vazājoties pa sānu ceļiem un pīpējot pa ceļam, mēs beidzot sēžam pie tā otrā ezera (kopā ir trīs ezeri, viens par otru augstāk, viens par otru skaistāks) un otrā ezera pusē redzam vāciešus, kuri mums tā īsti tad vēl nepatīk, un mēs nedaudz ņirgājamies par viņiem. Viņi atšķirībā no mums ir piecēlušies laikam sešos un bijuši reāli kalnos, bet tas mums neliedz viņiem kliegt uz otru ezera pusi: "Are you drunk?"
7. Pēdējās vakariņas Žabļakā. Vācieši ir totāli mūsējie un mauc jokus savā stilā. Austrija mums gatavo pastu. (Mēs visu laiku viens otram gatavojām pastu.) Nu jau turpmākais ceļš, grafiks, dzīve un atvadas, kaut gan tikai no vāciešiem, ir pilnīgi reālas. Tai pēdējā vakarā bija tā labo vakaru sajūta, kas sameklē mūs pietiekami reti, lai mēs to spētu pamanīt. Mēs visi bijām savējie. Tai brīdī un vietā mums nevajadzēja nevienu citu. Laikam tas ir tas skaistākais, ka kaut kur tūkstošiem kilometru prom nekurienē atrodas tavi cilvēki. Kaut vai uz pāris stundām. Bet tavējie.
Turpinājums būs.
No comments:
Post a Comment