Islande

Kādu laiku jau es mēģinu te kaut ko uzmargot, bet tagad tikai sapratu, ka vienīgais, ko daru, ir attaisnojos, kāpēc neko nerakstīšu. Šonakt saprotu, ka nav vērts mocīties. Te ir manas atmazkas.  

Pirms braukšanas uz Islandi, man šķita, ka pēc tam man noteikti gribēsies rakstīt un aprakstīt visu līdz pēdējam saskaldītam matam. Tagad, kad pagājis krietns laiciņš un iespaidi, sajūsma un atmiņas ir nosēdušās un atšķaidījušās ikdienā, man beidzot ir skaidrs, kāpēc jebkāda iespaidu reprodukcija (rakstos un runā :D) nākas tik grūti.

Pirmkārt, man šķiet, ka manu Islandi vislabāk raksturo klusums. Nevis tukšs un vientuļš klusums, bet visaptverošs un skaidrs klusums, kas laiku pa laikam ir ļoti noderīgs, jo klusums (un Rafello) tev pasaka daudz vairāk nekā vārdi.

Otrkārt, sajūsma un nebeidzamas īpašības vārdu virtenes, kas vairumā gadījumu piestāv dienvidiem, ziemeļiem pārāk nepiestāv. Ziemeļi nav liekvārdīgi un nepanes izskaistināšanu.

Treškārt, lai cik ļoti gribētos, Islandi nevar aprakstīt pietiekami spilgti, lai kaut uz pusi varētu apjaust, cik ĻOTI skaisti / neierasti / labi tur bija un cik ļoti man tur patika.

Lai par pārējo runā bildes, ja tās spēj kaut ko pateikt.