Kaut kad maijā Jelgavas Kreklos (vai varbūt Tōnusā, kuru mēs izglītošanās nolūkos apmeklējām tai pašā liktenīgajā reizē un sabiedējām visus ar to, ka mums mugurā bija vairāk drēbju, nekā vidējam skuķim tur pieklātos) Inka man uzdeva liktenīgo jautājumu. Nē, ne jau par precēšanos. Par atvaļinājumu.
Tai laikā es jau biju gandrīz norakstījusi šo gadu pie tukšajiem gadiem, kad atvaļinājuma prieki būs ikdienišķi - gulēšana līdz divpadsmitiem, filmu skatīšanās, peldēšana. Vienvārdsakot - nekā nedarīšana. Bet, kā saka - ko sēsi, to sēsi.
Maršruts sākotnēji bija aptuvens un skaidrs bija tas, ka mūsu galvenais komandcentrs būs Minhenē, no kurienes sāksies īstais brauciens.
Uz Minheni izbraucām 24. jūnija pēcpusdienā. Pietiekami agri, lai tiktu cauri Lietuvai un Polijā bez fūru konvoja. Plānots bija braukt, kamēr kritīsim.
Pirmā pietura Suvalku Maķis. Klasiski. Man šķiet, pirmo reizi šī Maķa neparasto pievilcību mēs ar Inku sajutām mūsu pirmajā kopējā braucienā uz Poliju 2010. gadā. Kaut kā tā zīme no kalna gala izskatās cēli un nedaudz atgādina Brīvības pieminekli / statuju vai vismaz Latgales Māru. Kad redzu to zīmi no kalna gala, tad man ir skaidrs, ka viss var sākties, viss ir aiz muguras, telefons izslēgts uz nenoteiktu laiku paliek aizmirsts kaut kur somas dziļumos, e-pasti, draudziņi un feisbuki aizbīdās paralēlajā realitātē, kurai nav nekāda sakara ar dzīvi un Polijas ceļu biezokņiem.
Šoreiz Maķim papildus spozmi piešķīra īpašā Euro 2012 ēdienkarte. Tā, tāpat kā norādes uz čempionāta pilsētām un stadioniem radīja sajūtu, ka esmu TAM tuvāk, nekā jebkad agrāk.
Polijas karte var būt spožums un var būt arī posts. Sākums bija spīdošs, jo uz Varšavu braukt nekādu mākslu nevajag. Domāts bija pirms Varšavas nogriezties, lai nebrauktu cauri pilsētai. Paņēmām par ātru to pagriezienu un iepērāmies uz 62. ceļa. Vēlāk lietuvēna un vadātāja plosītas dabūjām kulties pa mazajiem ciemateļiem. Pēdējais, ko atceros no tās nakts, laikam bija Lodža. Benzīntankā, kamēr Inka pildījās, atlūzu. Inka pārņēma vadību, bet pēc kaut kāda laika dzenis pieveica arī viņu un viņa oficiāli paziņoja, ka mēs guļam. Pamodāmies pēc 3 stundām. Sapratām, kur esam, un turpinājām braukšanu. Dienas gaismā viss izskatās citādi un nu jau man likās, ka Polijas karte var būt arī joga - mierīga, rimta un paredzama.
Tomēr pēc Polijas mudžekļiem pateicos visiem jumīšiem, ka atpakaļ nebūs jābrauc pašām, bet visu izdarīs lidmašīnas pilots.
Ap trijiem dienā beidzot bijām Vācijā. Tad garām Drēzdenei un Nirnbergai līdz Minhenei. Te vadātājs parādījās tikai vienu reizi, bet tas nebija nekas, jo mēs jau bijām nolikušas Polijas eksāmenu.
Šķiet, deviņos vakarā bijām Minhenē pie Edgara. Izsmeltas un nekādas. Lūziens nebija ilgi jāgaida.
Nākamajā dienā bija jāatpūšas un jāattīrās no vadātājiem.
27. jūnijā agri no rīta izbraucām no Minhenes Austrijas virzienā. Austrija jau kopš sākta gala man ir patikusi tikai tā uz 6. Akcijas kritās. Pirmkārt, Zalcburgā neatradām centru (gan jau pašas vainīgas), neredzējām nevienu Mocartu un beigu beigās tā pilsēta mūs izveda. Vēlāk, pa bāni braucot, iedomājāmies iebraukt kādā no mazajiem ciematiem, lai redzētu vietējo kolorītu. Bet tur nekā tāda nav. Viss, kas tur ir, ir 5 eiro par iebraukšanu un izbraukšanu, izlaizītas, tukšas ielas un perfekcija, kas ir tik perfekta, ka nav baudāma. Turpmāk neskatījāmies ne pa labi, ne pa kreisi un dūrām cauri uz Slovēniju.
