11/11/2012

Patīk tā lieta. Sestā daļa. Albānija, Melnkalne, Horvātija.

Pavisam nemanāmi ir piezagusies ziema, un rakstīt par jūniju vairs nav stilīgi.
Tātad - Albānija, republika mana vienīgā!
Albānija man šķiet atsevišķa stāsta un atsevišķas dzīves vērta. Albānija un Melnkalne pavisam noteikti ir mani šī ceļojuma skaistākie atklājumi. Cik ļoti Melnkalne ir mierīga, meditatīva un vieda, tik ļoti Albānija ir skaļa, neprātīga un pārsteidzoši neiespējama.
Uz Grieķijas - Albānijas robežas vīri izvilka karti un iepētīja, no kurienes mēs esam atkūlušās, tad mēs dzirdējām stāstu par robežsarga brāli, kurš bijis kaut kādā kinologu seminārā Rīgā. Inka to stāstu bija dzirdējusi jau iepriekšējās reizēs. Šis laikam bija vienīgais robežpunkts, kur Latviju neputroja ar Lietuvu. Un tas viss tā brāļa dēļ. Cilvēku mobilitāte ftw. 
Pēc robežas samainījāmies, lai man būtu iespēja sajust Albānijas īsto garšu. 
Pirmkārt, uz ceļiem nav ātruma ierobežojumu zīmju un apdzīvotu vietu zīmes, bet viss notiek, visi iekļaujas plūsmā, nekādu pārpratumu nav. 
Otrkārt, pēc kāda pusstundas brauciena varbūt, kad ar 80 km/h nesos pa, iespējams, apdzīvotu vietu (īsti nevar pateikt, kur ir apdzīvota, kur ne tik ļoti), mani stādināja policija. Es jau automātiski pieņēmu, ka nu būs šmuce par ātrumu. Bet nekā - es paliku ar muti vaļā, jo policists mani apstādināja tikai, lai pateiktu, ka gaismas nav ieslēgtas. Pirmo reizi šajā brīdī un visu to laiku, kamēr bijām Albānijā, mēs tiešām saskārāmies ar to, ka policisti var būt tavi draugi un sabiedrotie. Vēlāk jau panesās joki par to, ka viņiem ir logu šķidrums, ja nu ir beidzies. Vai mitrās salvetes. 
(Būtiska atkāpe - kaut kur pirms Albānijas vai varbūt jau Albānijā es uzzināju par spēcīgu Inkas aizraušanos (te varbūt izklausās pēc smagā alkohola), bet nē - ar "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā". Goda vārds - es nebiju dzirdējusi, ka kāds var tā citēt visu un no visādiem rakursiem. Es pat nevaru nosaukt mīļāko citātu, visi vienmēr nāk tik ļoti iederīgi. Un man ļoti patīk dziedāt "Mātei".) 
Treškārt, apmēram 90% albāņu braukā ar mersedesiem (un 50% no viņiem pa logiem/lūku ārā karājas milzīgs Albānijas karogs). Pa ausu galam tas, šķiet, bija nosēdies kaut kur atmiņā, bet realitātē tas izskatījās labāk. Šito fenomenu es gribētu vēl izčekot gūglā.
Ceturtkārt, un tas ir būtisks punkts - albāņi ir ļoti draudzīgi šoferi, kas gan varbūt izklausīes neticami, ņemot vērā to bardaku un haosu - bet tā ir. Viņi māj, smaida, smejas un priecājas par to, ka tu esi tur. Un tas laikam ir galvenais, ko gribas teikt par šo valsti un cilvēkiem - viņi "ņem to visu vieglāk" (ir reizes, kad Lauris der). Sen nebiju tik daudz smaidījusi, mājusi un jutusies piederīga bez iemesla. (Un no tās māšanas man bija grūti atradināties vēl kādus 1000 km. Vēl Horvātijas ziemeļos roka pati automātiski cēlās, lai pamātu pretīmbraucošajiem.)

Pirmās dienas plānā bija tikt līdz Tirānei, iečekot pilsētu un braukt tālāk uz Škoderu, uz ziemeļiem.
Ceļu līdz Tirānei atceros miglaini, laikam iespaidu bija tik daudz, ka smadzenes bloķējas. Atceros Elbasan, kas ir vispiesārņotākā pilsēta, šķiet, Albānijā. (Tagad gūgls saka, ka Tirāne wins.) Elbasan tiešām bija pārpilna ar rūpniecību, karstumu un bezgaisu. 
Tirāni laikam vienmēr atcerēšos ar to, ka pilsētā iebraucām pa svaigi uzbūvētu, platu šoseju bez līnijām un nojausmas par joslām, kura gluži vienkārši pēkšņi beidzās ar krūmiem pilsētas guļamrajonā. No tās smalkās šosejas tik vien palika kā grants nobrauktuve peļķē. Satiksme pilsētas centrā ir patiešām augstākais haosa punkts, kādu ir iespējams sasniegt satiksmē (nu labi, es neesmu bijusi Maskavā vai Ķīnā). Tagad vispār liekas mistiski, ar kādu spēku palīdzību Inka izkūlās no turienes laukā. (Tirānes satiksme ir vēl viens pārbaudījums, kas jāiekļauj potenciālo vīru/sievu pārbaudē.) Sapratām, ka apstāšanās un stāvēšana pilsētas centrā varētu būt diezgan sarežģīta, tāpēc minām ārā, lai tiktu līdz Škoderai. Jāatzīmē, ka arī tur (tāpat kā Kosovā) notiek aktīva būvniecība, un ceļi, kas pirms pusgada bija daļēji braucami, šodien jau var būt ideālā kārtībā. Bet kaut kā tur tā būvniecība nešķita tik uzmācīga kā Kosovā, kaut kā albāņi pamanās visu to darīt ar tādu bohēmas vieglumu. 
Škoderā bijām pēcpusdienā. Izriņķojām pa centru, biš pastaigājām pa ielām. Bet īstā staigāšana pa tirgu mums bija plānota nākamajā rītā. Bija jāatrod guļvieta. Tā kā kopš Maķedonijas dušas bija pagājis ilgs laiks, gribējās siltu tekošu saldūdeni. 
Sākumā braucām meklēt kempingu, kas it kā pēc norādēm bija pavisam tuvu, bet reālajā dzīvē - mēs riņķojām pa privātmāju rajoniem vismaz kādu stundu. Kad beidzot atradām, vīlāmies un braucām prom. Būtiski, ka šajā riņķošanā mēs pa īstam atklājām to  prieku, ko sniedz māšana un smaidīšana svešiem cilvēkiem. Vispār jau to prieku laikam vairāk rada tas, ka tur pretīm ir cilvēki, kas no sirds tev smaida un pamāj. It kā jūs būtu veci draugi. 
Izbraucām ārā no pilsētas un dūrām atpakaļ dienvidu virzienā uz kaut kādu pludmales pilsētu, kuras nosaukumu vairs neatceros. Tur man bij šoks par to, ka Albānijā drīkst ar mašīnu braukt iekšā kāpu zonā. Visa pludmale bija pilna ar meršiem. Tāpat kā es nevaru nomest papīru zemē, tāpat man šķiet nepareizi ar mašīnu braukt kāpu zonā. Tas viss man no sabiedrības.
Rullējām, rullējām pa tiem pludmales rajoniem, līdz atradās kaut cik normāla vieta. (Tā pludmale šķita ļoti biedējoša vispār.) Šajā brīdī doma par dušu jau bija atmesta. Te arī jūs jāinformē - Albānijas pludmales un jūra ir netīra. Dušas vietā gribējām kaut vai nopeldēties, bet tā īsti nevarēja, jo atkritumi sitās gar kājām un lipa klāt. Uzcēlām telti, apēdām arbūzu un gulējām nost. Šī bija pirmā nakts, kad es atklāju, ka, guļot ar nazi rokās, miegs ir daudz mierīgāks. Žēl, ka tas man nāca tik vēlu, tad es varbūt būtu gulējusi mierīgi arī iepriekš. 
No rīta ar netīriem matiem dūrām atpakaļ uz Škoderu, kur tirgus bija būtiskākais "apskates objekts". Un patiešām - bija to vērts. Kad iznācām ārā pēc kādām 2 stundām, likās, ka esmu bijusi 3 mēnešu jogas nometnē. Nezinu, kur vēl pasaulē ir tik liela pozitīvisma koncentrācija. Vecie vīri noteikti gribēja ar mums nofografēties, kleitu dāma jau pazīst Inku un iedeva atlaidi, bumbieru onka atdeva mums visus bumbierus, kaut gan mēs samaksājām par puskilogramu. Tas tirgus ir kā lādētājs - ja kaut kas neiet, ja ir skumji un gribas sevi žēlot - brauciet uz Škoderas tirgu! 
Braucot ārā no Škoderas, Inka atkāja, ka ir pilnīgi iefiltrējusies satiksmē, jo pagriezties pa kreisi no jebkuras vietas ar pretī braucošām mašīnām viņai vairs nesagādā nekādas problēmas. Pavisam noteikti pēc Albānijas ir grūti atiet no visatļautības uz ceļiem. 
Iebraucot atpakaļ Melnkalnē, šoreiz dienvidu pusē, bija sajūta, ka esam atpakaļ civilizētajā Eiropā. Godīgi sakot, nevaru teikt, ka bija nepatīkami atgriezties. Lai gan man neprātīgi patika/patīk Albānija, ir pārāk pierasts pie kārtības. Tā šķiet. Bet būtu noderīgi padzīvot Albānijā un pierast pie haosa un neparedzamības. 
Bet tagad atkal Melnkalne. 
Melnkalnes dienvidi un ziemeļi ir kā divas pasaules. Ziemeļos vēl nekā nav - nav drošu šoseju, satiksmes un cilvēku. Dienvidi savukārt ir totāls kūrorts ar tirkīza pludmalēm un ideāliem ceļiem. Tur pat neticas, ka tā ir tā pati Melnkalne, kas pirms pāris dienām. Podgorica (galvaspilsēta) ir jauna, neliela un vēl bez dvēseles. Bet nu - nevaru noliegt, ka mēs bijām diezgan priecīgas vienīgajā Podgoricas iepirkšanās centrā. Pieraduma spēks ir spēcīgāks, nekā mums dažkārt gribētos domāt.
No Podgoricas turpinājām ceļu uz ziemeļu pusi.
Par turpmāko ceļu, šķiet, ir tikai pāris būtiskas piezīmes, jo tad jau Zuze ik pa brīdim niķojās un mēs gribējām tikt tuvāk Vācijai, kamēr tas vēl ir iespējams pašu (t.i., Zuzes) spēkiem. 
Kas pa ceļam atpakaļ uz ziemeļiem bija ģeogrāfiski interesanti (nerunājot par to, ka es atkal un atkal no jauna iemīlējos kartēs un braukšanā pēc kartes) - tas, ka Bosnijai tomēr ir iedalīts viens gabaliņš jūras pa vidam Melnkalnei. 
Vēl Melnkalnē esot, paspruka tāds joks, ka varētu šķērsot vias nākamās robežas peldkostīmos. Un beigu beigās - tā arī bija. Uz Melnkalnes - Bosnijas robežas robežas sargs bij tik samulsis, ka mēs būtu varējušas savest pilnu Eiropu ar albāņu bēgļiem, viņam būtu vienalga :D
Horvātija savukārt pēc visa tā iepriekšējā likās ļoti komercializēta, saplānota un pārpilna ar cilvēkiem. Bet - nevar noliegt, ka braukšana cauri krastmalas ciemiem ir zupa acīm un dvēselei. Es vēl joprojām ļoti atceros to nakts braucienu ar saulrietu un vēlāk gaismiņām uz tuvējām salām. Ceļi gar krastu (un bāņi valsts iekšienē) ir labi, bet ātrumu nekādu baigo uzņemt tur nevar, jo visu laiku ir līkumi un kalni. Tai naktī bija plānā braukt, kamēr krītam, un vēlams līdz Rijekai. Bet šoreiz laikam Zuze ar gribēja bišku paņemt pauzi. Pēc apmēram 6 stundu brauciena parādījās check engine gaismiņa. Pats par sevi jau nekas īpašs, bet nu mēs apstājāmies pamestā benzīntankā. Atkārtota pielaišana bija pagrūta. Tikām līdz tuvākajai pilsētai un bija trīs naktī. Diezgan neiespējami dabūt kaut kādu civilizētu guļvietu, jo bijām nospriedušas gulēt viesnīcā un nākamajā rītā būt skaistas, lai varbūt iebrauktu vēl Venēcijā. Bet nu Seņa (tā pilsēta) mums naktsmājas piedāvāt nebija gatava. Tā vietā mums tika piedāvāts kaut kas waaay better - privāta pludmale. Un tā nu reiz ir lieta, ko iesaku visiem - gulēšana akmeņainā pludmalē zem klajas debess garantēs jums dzīves labāko miegu un vienu no skaistākajiem rītiem pasaulē (nebaidīšos šī vārda). Pamodāmies ap septiņiem un nospriedām, ka skriet nav kur un var vēl pavārtīties. Un tiešām - sajūta bija tāda kā ideālajā sestdienas rītā - nekur nav jāiet vai jābrauc, visu var lēni un laiski. Bet papildus tam visam - mums bija "room with a view" - tirkīza jūra un debess, gar malām klintis un salas tālumā. Ap astoņiem gar mūsu room pagāja vietējais makšķernieks, kurš, protams, bija priecīgs mūs satikt. 
Miegs un rīts Seņā ir viss, kas dzīvē vajadzīgs.


Man šķiet, mans stāsts beidzot ir galā, tālāk bija nedaudz Slovēnijas un braukšana līdz Minhenei un pēc tam trīs dienas Minhenē ar šopingu, maldīšanos pa bāņiem un apvedceļiem, Limuzīnu, seriāliem, balonu pārsteigumiem, kalnā kāpšanu un vēl daudzām labām lietām, kā tas atvaļinājumos pienākas!