Patīk tā lieta. Trešā daļa. Sarajeva.

Biju nosolījusies, ka nerakstīšu neko citu, kamēr nebūšu nokārtojusi rēķinus ar savu eirotripu. Bet viņš man nedodas rokā tik aši, cik man gribētos.
Sarajevā iebraucām ap četriem pēcpusdienā. Grafikā bija paredzēta saulrieta sagaidīšana kalna galā virs pilsētas. Sākumā Inka nedaudz iemēģināja roku (un kājas) braukšanā 45 grādu leņķī un tad jau uzgājām diezgan spēcīgi paslēpto ceļu uz kalna virsotni. Uzbrauciens augšā bija nervus kutinošs un pavisam noteikti iekļaujams to lietu sarakstā, kuras jāizpilda topošajiem laulātajiem draugiem. Jo tādu spriedzi ir jāmāk turēt. Inka ftw!
Kalna galā bija pilsdrupas un elpu aizsitošs skats pāri pilsētai un kalniem tālumā. Līdz brīdim, kad saule bija pie horizonta, mēs bijām paspējušas uzvārīt zupu, iedzert sidru un uzņemt apmēram 200 bildes, kā arī iepazīties ar vietējām meitenēm, kuras negaidīti dabūja fotosesiju. Saulrieti, man šķiet, 90% gadījumu ir skaisti, bet nu šis laikam ir viens no tiem, par kuru stāsta mazbērniem un visiem, kurus tas interesē. Braucot lejā no kalna jau pa citām ielām, bija tāda dīvaina sajūta - it kā no vienas puses pilnīgi dienvidi, tajā pašā laikā arī nedaudz austrumi un rietumi. Pilns ar rozīnēm tur bija.

Tai naktī palikām viesnīcā. Prezidenta numurā ar džakuzi, kurā gan nebija siltā ūdens, bet toties par 10 eiro un meitene no “recepcijas” (dators gaitenī) ir mūsu draudzene forever.
Naktī bijām ārā skatīties futbolu vietējā kafenē. Atceros, ka Inkai bija tekilas pilna zemeņu margarita bez zemenēm. Vēlāk iemaldījāmies vietējās grupas (Urban Sevdah) koncī, kas bija vienkārši līdz bezgalībai īsts un sirdi raujošs. (Līdzīgi kā Bešadroms Budapeštā.) Visi divmetrīgie, brūnacainie bosnieši dziedāja līdzi tik ļoti no sirds dziļumiem, ka nospriedām - blakus varētu dziedāt Gāga vai U2, visi tāpat paliktu šeit. Nākamajā rītā izstaigājām centru, tirgu un pāris kleitu veikalus. Sarajevā plānā vēl bija apskatīt Olimpisko spēļu stadionu (ja atradīsim) un Dzīvības / Dzīves tuneli. Papildu šiem vēl iebraucām arī veicī, lai piekrautu pilnu bagāžnieku ar viena eiro vīniem / ķīseļiem ar alkohola garšu.
Bet pirms visām šīm izklaidēm saskārāmies ar Bosnijas policijas spožumu un postu. Zuze uz nakti bija atstāta centrā, lai nebūtu jābrauc augšā kalnā un jāatstāj 45 grādu leņķī. Iepriekšējā vakarā policists mums teica, ka viss ir cool, šeit atstāt drīkst. Nākamjā rītā, protams, citam policistam vairs nepatika. Sākumā viņš gribēja 30 eiro. Mēs taisījām drāmu. Tad viņš nometa uz 20. Mēs teicām, ka mums nav skaidrītē, viņš, protams, uzreiz norādīja uz tuvāko bankomātu. Trīs minūtes, kamēr mēs braucām līdz tam bankomātam, paspējām apspriest dažādas bēgšanas opcijas, bet beigu beigās nospriedām, ka bēgt nevar - citādi viņi mūs neizlaidīs no pilsētas nekad (kas gan nebūtu slikta opcija :D). 20 eiro vietā samaksājām 20 vietējās naudiņas, kas laikam bij uz pusi mazāk or smth. Tad vecis laikam sajutās vainīgs un 3 reizes mums skaidroja ceļu uz Melnkalni. Aizbraucām viņam gar degunu uz pretējo pusi. :D
Stadionu neatradām. Pa ceļam uz tuneli paspējām satikt policistus vēlreiz. Šoreiz viņi gribēja 20 eiro par neieslēgtām gaismām. Inka uztaisīja skandālu un pateica, ka tas ir rekets, čaļi laikam sabijās un palaida mūs, atkal 3 reizes izskaidrojot ceļu uz tuneli, kuru mēs atkal neņēmām vērā.

Par tuneli garās runās neizplūdīšu, jo tad šis ieraksts būs nebeidzams, bet viena lieta noteikti - šī bija viena no tām it kā dzīvās vēstures vietām, kur aizgājušā elpa sitas sirdī un saviļņo. Tāpat kā Aušvice. Šādās vietās bērniem ir jāmāca vēsture, jo tikai tur iespējams sajust to, ka vēsture nav abstrakti gada skaitļi un neaizskarami vadoņi, bet īsts un reāls laiks ar dzīviem cilvēkiem. Detalizētāk skatīt šeit (Tunnel of Life) vai googlā.

Pēc tam vēl veikalā un tad jau uz Melnkalni.
Visu ceļu līdz tam Inka man teica, ka nav nevienas vietas, ko var salīdzināt ar Melnkalni. Līdz Sarajevai man jau likās, ka neko vispār nevar ar visu to reģionu salīdzināt, jo tur paradīzes paskata vietas ir uz katra stūra un pakalna. Bet ar Melnkalni tā arī ir. Nav nevienas vietas no tām, ko es esmu redzējusi, kuru varētu salīdzināt ar Melnkalni.

Sākās jau viss ar ceļu līdz Bosnijas - Melnkalnes robežai. Un lietot vārdu “ceļš” būtu pārspīlēti. Ziniet tos grants ceļus Latvijas laukos, kas savieno random vietas. Nu, piemēram, Turlavu ar Valtaiķiem un Cildiem. Tas ceļš ir labs. Tagad sadaliet to ceļu uz pusēm un abās vai vienā pusē izrociet 40 m dziļu aizu. Apmēram tādi ir pēdējie 20 km līdz Melnkalnei. Zaudēt vairs nav ko, vienīgais, ko neapzināti lūdzu - kaut tikai mums pretīm nebrauktu gruzaviks. Pēc pusstundas spriedzes esam pie robežpunkta. Saspiež jaunus zīmogus un mēs esam IN. Braucam kādu brīdi, ainava aiz loga patiešām ir pavisam citāda. Tāda sajūta, ka esam nonākušas kaut kādā apsolītajā zemē aiz priekškara. Vietā, kur nonāk tikai izredzētie.